Jezus dzīviba man salda [67]

Jezus dzīviba man salda, Brutgans manai dvēselei,
Kas uz cieta krusta galda Manis labad nokauts bij, –
Jezus, jaukums, prieks un drošums, Mana tiesa, izglābejs,
Greznums, manta Pestitajs, Gans un ķēniņš, saule spožums; –
Ak kā es, Kungs Jezus, nu Tev, kā nākās, slavešu?

Atspīdums no Tēva goda, Cilveku vis-skaistakais,
Glābejs mums no Dieva soda, Grēciniekiem Pestitajs!
Ak, es zinu, ka bez tevis Es, kas esmu negantnieks
Un vis-lielais grēcinieks, Glābties nevaru no sevis;
Tas vien svēts un taisnis kļūs, Kas, Kungs, tavā rokā būs.

Nāc, tu prieks tie bēdu-ļaudīm, Nāc un mums ar prieku dod!
Kad mēs bēdās sēžam, raudam, Tu to zini, tu to prot’.
Steidzies, manu sirdi sildīt, Manu sirdi remdenu;
Nāc, ar savu saldumu Dvēseli un miesu pildīt.
Kad tavs vaigs man apgaismos, Tad no tevim nešķiršos.

Ak, es izteikt pats nevaru, Cik man sirds ir prieciga,
Kad tu manu vāju garu Apraug’ savā laipnībā!
Tad es baudu tādu prieku, Tādu atspirgšanu ar,
Ar ko pasaulē nevar Tiešām līdzināt nenieku.
Jezus, tava mīļošan’ Pārņem visus prātus man.

Tevis gribās manam garam, Tevi vienu mekle tas,
Tev, pie ka mēs dabūt varam Priecibu iekš ciešanas!
Ak tu prieka devējs, Jezu, Dzīvības atjaunotajs,
Viss mans prāts atjaunojās, Kad es baudu tavu miesu;
Jo kad tu iekš manim mīt’, Atspirgst mana dvēselit.

Kungs, tava Gars lai man parāda, Ka tu manā sirdī es’;
Ŗuna iekš man, iekš man strāda, Dod uz tevi paļauties.
Pasaule ar savu lietu Lai man prātu nenomāc,
Bet ar savu vārdu nāc, Ņemies manā sirdī vietu,
Ka es tevi atzīstu Un tev pakaļ staigāju.

Jaukas, Kungs ir tavas mājas, Pilnas dārgas svētības,
Kur tie Dieva ļaudis krājās Mantas neiznīcīgas.
Ak kā patīk dvēslei rasties, Tavā namā skatities,
Kā tev kalpo, goda, Dievs! Kas var tādā priekā prasties?
Kas šai tavā dzīvoklī, Dievs, nemistu mūžigi?

To tu, Jezus mums sagādajs, Dieva Dēls ta augstaka!
Mīļodams tu pie mums strādajs; Mīliba to darija,
Ka par brāli mums palicis. Ciesdams tu bij’ paklausigs,
Dzīvodams nenoziedzigs; Tā tu mācities mums licis,
Dieva Kunga kalpiem būt; Tavu jūgu nest nav grūt’.

Augsti turam, cienā liekam Sava Kunga vārdu mēs,
Pie tās valstibas paliekam, Ko pie mums nākt licis Dievs.
Viņš mums mies’ un dvēseli devis, Viņš mūs glaba, uztur’ vēl,
Dod mums žēlastibas dēļ Stiprus sargus pats no sevis.
Lai tad mūžam pateicam Dievam tādam mīligam!