Jēzus apgraizīšana

Svarīgākās tēmas:

• apgraizīšanas iedibināšana 1.Moz.17;
• Ābrahāma ticība un paklausība;
• Dieva Dēla paklausība;
• Dieva Dēls – Ābrahāmam dotās apgraizīšanas piepildījums.

APGRAIZĪŠANAS IEDIBINĀŠANA

Pēc ilgiem un smagiem ticības pārbaudījumiem, kad Dieva dotais apsolījums par ilgi gaidīto pēcnācēju Ābrahāmam šķita jau piepildījies ar Ismaēla piedzimšanu, 99. mūža gadā viņam atklājas Tas Kungs un dod pārsteidzošu apsolījumu: viņam piedzims īstais apsolījuma dēls no viņa sievas Sāras un viņš kļūs par tēvu daudzām tautām. Apustulis Pāvils to skaidro kā norādi uz Kristu un visiem ticīgajiem, kas ir Ābrahāma ticības bērni (Rom.4; Gal.3:16).

Dievs dod Ābramam cilvēciski neiespējamu un neticamu apsolījumu, jo reproduktīvā ziņā gan Ābrahāms, gan Sāra jau ir miruši. Turklāt Dievs Savu solījumu vēl īpaši pastiprina ar derību, kuru Tas slēdz ar Ābrahāmu, un zīmi, kas nāk šai derībai līdzi, – apgraizīšanu, kura saistīta ar ciešanām un asinsizliešanu. Šis fakts un vēl arī tas, ka Ābrahāms un Sāra tajā laikā vairs nespēj radīt bērnus, vēl īpaši sasaista šo notikumu ar Kristus īstenotās grēcinieku pestīšanas kārtību jeb ordo salutis [latīņu valodā], pēc kuras pie krusta ciešanās mirušais Kristus izlej Savas asinis un dāvā dzīvību ar Savu augšāmcelšanos. Arī uz šo zīmīgo paralēli norāda Pāvils (sk. Rom. 4:19 un 4:24).

Tas, ka ar šo derības slēgšanas notikumu, par kuru mēs lasām 1.Moz.17, Ābrahāms un Sāra top par citiem cilvēkiem Dieva priekšā, tiek īpaši apliecināts ar viņu vārdu maiņu – Ābrāms kļūst par Ābrahāmu, bet Sāraja – par Sāru (1.Moz.17:5, 15). Tas veido vēl kādu zīmīgu paralēli ar Lk.2:21, kura vairāk tiks aplūkota tālāk sakarā ar personvārda teoloģiju.

ĀBRAHĀMA TICĪBA UN PAKLAUSĪBA

Apbrīnojama ir Ābrahāma ticības paklausība. Kā to lieliski parāda Luters savā “Pirmās Mozus grāmatas skaidrojumā”, Dievs Ābrahāmam ir devis neparastu, apkaunojošu, apgrēcinošu un, pēc cilvēka prāta, pat absurdu jeb ģeķīgu pavēli – apgraizīt dzimumlocekļa priekšādu. Šādu ģeķīgu zīmi Dievs pavēlējis, apstiprinot Savu augsto un cēlo apsolījumu, un visur, kur tiek sludināts šis brīnišķīgais apsolījums, arī šai apgrēcīgajai un ģeķīgajai zīmei ir jātop sludinātai un lietotai (tas veido paralēli ar kaunpilno Kristus krustu un Viņa Evaņģēlija apgrēcību un ģeķību; (1.Kor.1:23)). Lai cik savāda ir Dieva pavēle, Ābrahāms nevilcinās ne mirkli – tanī pašā dienā viņš liekas apgraizīties pats un tiek apgraizīts Ismaēls, viņa dēls, un visa viņa saime – vairāki simti cilvēku (1.Moz.17:26-27). Visticamāk, ka apkārtējiem viņš likās kā prātu zaudējis – simt gadus vecam vīram esot atklājies Dievs un apsolījis, ka viņam un viņa deviņdesmit gadus vecajai neauglīgajai sievai būs dēls, un viņš tūlīt apgraizās un pavēl visiem saviem nama ļaudīm darīt to pašu.

Tāda ir Ābrahāma ticība un paklausība – tā nebīstas kauna un cilvēku izsmiekla, tā nepamatojas uz paša vai citu cilvēku prāta spriedumiem, bet tikai un vienīgi uz Dieva apsolījumiem un pavēlēm.

DIEVA DĒLA PAKLAUSĪBA

Arī mūžīgais Dieva Dēls ienāca šajā pasaulē, lai pildītu Tēva gribu, kura cilvēka prātam nav aptverama. Astotajā dienā Viņš, Marijas un Jāzepa pienests, pieņem apgraizīšanu. Lai gan Jēzus šajā notikumā ir it kā pasīvs, šī pasivitāte ir tikai šķietama. Apgraizīšanas notikums ir norāde uz Viņa krustu – arī pie krusta Jēzus tikai šķietami ir pasīvs cietējs, taču tieši šajās Viņa krusta ciešanās un to visaugstākajā izpaudumā – krusta nāvē – parādās vislielākā Dieva aktivitāte, kura dāvā izglābšanu visai pasaulei. Saņemdams apgraizīšanu, Jēzus izlej Savas pirmās asinis, Viņš izlej tās mūsu dēļ. Tās nav vienkāršas asinis, bet bezvainīgā un nevainojamā jēra dārgās asinis (1.Pēt.1:18-19), kas spēj mūs šķīstīt no grēkiem; tās jau pieder Viņa krustam.

Līdz ar apgraizīšanu Jēzus uzņemas arī bauslības jūgu, lai izpirktu mūs no Dieva soda: “Bet, kad laiks bija piepildījies, tad Dievs sūtīja Savu Dēlu, dzimušu no sievas, noliktu zem bauslības, lai izpirktu tos, pār kuriem valdīja bauslība, ka mēs iegūtu bērnu tiesības” (Gal.4:4-5).

DIEVA DĒLS – ĀBRAHĀMAM DOTĀS APGRAIZĪŠANAS PIEPILDĪJUMS

Ābrahāmam apgraizīšana tika dota kā īpaša apsolījuma zīme, nevis laicīga, bet gan dievišķas žēlastības mūžīgā apsolījuma zīme, jo, kā to labi izteicis Luters savos “1. Mozus grāmatas komentāros”, to nosaka jau pati dāvanas un solījuma devēja persona – mūžīgais un visvarenais Dievs, kas devis apsolījumu Ābrahāmam viņa mūža norietā. Mūžīgais un visvarenais devējs tik svinīgā veidā var dot tikai mūžīgas un augstas godības pilnas dāvanas; citādi nevar būt. Šādi to apliecina arī Jaunā Derība. Marijas slavas dziesmā mēs lasām: “Viņš gādājis par Savu kalpu Israēlu un pieminējis Savu žēlastību, kā Viņš runājis uz mūsu tēviem, uz Ābrahāmu un viņa dzimumu mūžīgi” (Lk.1:54-55). Arī apustulis Pāvils uz to norāda savās vēstulēs (Rom.4; Gal.3:16). Tā apgalvo arī pats Kristus Jāņa evaņģēlijā 8:56: “..Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to” (1.Moz.17). Nu tiek apgraizīts šī apsolījuma piepildījums – Kristus; loks ir noslēdzies, Dieva apsolītā žēlastība, ko apzīmogoja apgraizīšana, ir dāvāta. Apgraizīšanas zīmogs ar šo notikumu nu ir atlauzts, un pati apgraizīšana līdz ar visiem jūdu rituāliem nu tiek atcelta; skatiens tiek pievērsts vienīgi Jēzum Kristum.

[Pārpublicēts no LELB Teoloģijas žurnāls Nr.2 (2008)]