Jērs jāapēd pilnīgi viss

“Esat jūs vienībā ar Kristu Jēzu, kas mums kļuvis par Dieva gudrību, par taisnību, par dzīves svētumu un pestīšanu.” [1.Kor.1:30]

Viena no pamācībām par pashā mielasta ēšanu Vecās Derības laikā norāda, ka pashā ir jāapēd pilnīgi un neko nedrīkst atstāt uz nākamo dienu. Ja kaut kas paliek pāri, tas jāsadedzina. Kas par neparastu pavēli! Jērs ir jāapēd pilnīgi. Vai tu to spēj saprast? Vai saproti, ko Tas Kungs grib sacīt? Neņem no Kristus tikai to, kas tev patīk, bet saņem Viņu visā pilnībā, kā Dievs Viņu devis – tev par gudrību, taisnību, svētdarīšanu un glābšanu.

Tas ir aplami, ja mēs paši ko izvēlamies, domājam un lemjam par savas pestīšanas ceļu. To visu Dievs jau iepriekš ir izlēmis. Vienīgais, kas mums atliek, ir klausīties un paklausīt. Tas, kas negrib ēst pashā, lai neēd. Bet, kas grib, tam jārīkojas tā, kā rakstīts: Jēru nedrīkst sadalīt un Tas jāapēd viss.

Daži cilvēki Jēru sadala tā, ka pieņem Kristu tikai sev par gudrību, par pravieti un izvēlas Viņa vareno mācību, bet neko vairāk. Tie negūst no Kristus nekādu īstu labumu, jo tie nepazīst savus grēkus un Viņa glābjošo taisnību. Kristus tiem nav vajadzīgs kā Augstais Priesteris vai kā Ķēniņš, kas pār tiem valdītu, nedz arī Viņš tiem vajadzīgs grēku izpirkšanai vai svētdarīšanai.

Šie cilvēki tikai filozofē par kristietību, un tie viņu galvās ir vienīgi skaidri, labi sakārtoti jēdzieni un ieskati, ko viņi nekad neattiecina uz sevi – savu sirdi un savu dzīvi. Ak, cik briesmīgi viņi spēlējas ar svēto Dievu! Šādiem “prāta” kristiešiem Tas Kungs kādu dienu sacīs: “Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka; bet tagad jūs sakāt: mēs redzam, – tāpēc jūsu grēks paliek” [Jņ.9:41].

Citi uzlūko Kristu vienīgi kā svētdarīšanas priekšzīmi un domā, ka šādā veidā Viņš kļūs tiem par taisnību. Tie vēlas Kristu sev vienīgi par Ķēniņu. Tie runā tikai par sekošanu Kristum, Kristus atdarināšanu – kas viņiem pašiem jādara un par ko jākļūst, par pazemību, lūgšanu, sevis aizliegšanu utt.

Viņi to iztēlo kā izcilāko dievbijības veidu, it kā paši būtu visnopietnākie kristieši. Taču aiz visa tā slēpjas vienīgi dziļas un nebeidzamas ilūzijas par viņu nopietnās dievbijības vērtību, jo viņi nemaz nejūtas samaitāti un pazuduši grēcinieki, kas dzīvību un mierinājumu iegūst tikai ticībā Kristus izpērkošajām asinīm.

Pat ja viņu prāts pareizi apliecina ticībtiecas mācību, viņu sirds joprojām ir aizņemta ar to, ko dara viņi paši un ko tiem vajadzētu darīt. Tā ir pirmā un pēdējā dziesma viņu mutēs – nevis izglābto dziesma uz Ciānas kalna: “Jērs, kas tapa nokauts un izglāba mūs Dievam ar Savām asinīm,” bet: “Jērs ir mūsu priekšzīme un svētījis mūs ar Savu Garu.”

Tas liecina, ka viņu siržu īstā bagātība un mierinājums ir tas, kas ir paveikts viņos pašos, nevis tas, ko Jērs ir sagādājis mums ar Savām asinīm. Ko par to sacīsim? Mums jāsaka – viņu degsme un dievbijība ir patiesi laba un slavējama lieta! Vienīgi žēl, ka viņi nepadomā drusku dziļāk, lai nokaunētos un tad kā nožēlojami nabagi, pazuduši grēcinieki mācītos, ka Dieva priekšā tā visa ir samaitātība, jo Viņam der tikai viena lieta: Jērs, kas tika nokauts un atpestījis mūs Dievam ar Savām asinīm.

Treškārt, ir arī kādi, kas vēlas Kristus glābšanu, bet ne svētdarīšanu. Tie ir miesīgi līdzskrējēji mazajam kristiešu pulciņam – tie, kas ar prieku dzird, ka nekādi grēki mūs nepazudina un nekādi labi darbi mūs neglābj. Viņi neko nevēlas dzirdēt par savas miesas mērdēšanu un Kristus atdarināšanu, bet kurn un sūdzas, ka ar šādu mācību mēs apgrūtinām viņu sirdsapziņas ar bauslību.

Luters saka:

“Viņi ņem vienīgi Evaņģēlija ārējo veidu,”

un daudz runā par žēlastību un ticību, bet viņu ikdienas dzīvē nav redzams Tā Kunga bijības gars. Tie dzīvo brīvi savos grēkos un pārkāpumos. Tie ir kā Kristus zari, kas nenes augļus, jo tie netiek locīti un tīrīti, bet aug pēc savas patikas. Kristus nevalda pār viņiem.

Ko viņiem sacīsim? Tiešām, jūsu degsme par Evaņģēliju un sirdsapziņas brīvība ir jauka lieta, bet – kāpēc jūs nepieņemat to, ka Dieva vārds jūs pārmāca? Vai tie nav Kristus un apustuļu pamudinājuma vārdi? “Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam” [2.Tim.3:16–17].

Bet atceries! Jērs nav jādala, bet jāapēd viss. Tomēr daudzi nokļūst maldos, jo tie grib vairāk paši domāt, nevis klausīties un rūpīgi ievērot vārdus: Jērs ir jāapēd viss.