Jaunpiedzimšanas šaurie vārti

Nerunāsim gari un plaši par dievišķo jaunpiedzimšanu. Kristus saka: “Vējš pūš kur gribēdams, un tu dzirdi viņu pūšam, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš iet. Tāpat ir ar ikvienu, kas piedzimis no Gara” (Jņ.3:8).

Mums arvien paliks noslēpumains un līdz galam neizprotams dievišķais brīnumdarbs, kā īsti Dievs izraisa šo jaunpiedzimšanu un iedveš jaunu dzīvību. Mēs nespēsim soli pa solim izsekot Dieva Gara ceļiem un ietekmei. Mēs gan varam aprakstīt ārējos līdzekļus un noteiktas sajūtu pieredzes, kas pavada atgriešanos un ticību mūsu Kungam Jēzum Kristum. Taču kā mūsos rodas Dievam radniecīgā dzīvība? – Tas vienmēr ir paša Radītāja brīnums. Tomēr jaunpiedzimšanas fakts kļūst acīmredzams, kad sevi apliecina Dieva radītais jaunais cilvēks.

Tādēļ mums vēl labāk jāizprot jaunā cilvēka raksturīgās pazīmes. Vispirms ieraudzīsim, cik izteiksmē bagāta un spēcīga ir apustuļa Jāņa valoda! Viņš (Jņ.1:13) saka: “..Kas nav dzimuši ne no asinīm, ne no miesas iegribas, ne no vīra gribas, bet no Dieva.” Viņš saka: “ne no asinīm“, un tas nozīmē, ka Dieva bērni nepaliek pie savas dabiskās dzimšanas un izcelsmes. Jānis Kristītājs jūdiem (Mt.3:9) sacīja: “Neiedomājieties sacīt: mums ir Ābrahāms par tēvu.” Un Pāvils (Gal.4:22-23, 28) raksta, ka ne jau tie, kas dzimuši pēc miesas, ir Dieva bērni, bet tie, kas ir bērni pēc apsolījuma. Ikvienam ir jāpiedzimst no Dieva.

Tālāk – “ne no miesas iegribas.” Proti, te domāts itin viss, kas saucas “miesa” un ar visu savu dedzību un pūlēm nespēj pārradīt savu sirdi pēc Dieva tēla un līdzības, lai iemantotu Dieva valstību. Pāvils saka, ka Raksti to dod nevis tam, kas pūlas, vai tam, kas skrien, bet – tikai un vienīgi no Dieva žēlastības. Jaunpiedzimšanas šaurie vārti ir vienīgais ceļš, kas cilvēkam labi un pamatīgi jāapgūst. Cilvēks drīzāk tūkstoškārt nobrauks ellē, nekā saviem spēkiem kaut ko pieliks klāt savas sirds pārradīšanai! Tikai Dieva Gars var nākt un dāvināt jaunu dzīvību. Tātad – “ne no miesas iegribas!”

Visbeidzot, “ne no vīra gribas”, proti, tas nav nekas cilvēcisks. Piedzimšana no augšienes, piemēram, nav mācītāja sasniegums – it kā tu varētu paļauties uz kaut ko ārēju, kas tevi padarīs par Dieva bērnu. Lai kur tu vērstos, visi ceļi ir slēgti un viss ir veltīgi, iekams Dievs ar Savu Garu un Savu patiesības vārdu neatdzemdina. Gluži kā pasaules radīšana – arī dievišķās dabas iemantošana ir tikai Tā Kunga darbs. Protams, ka Viņš ir devis līdzekļus un ka mums tie ir jāizmanto. Jo citādi tā būs Tā Kunga kārdināšana, ja vēlēsimies šos līdzekļus [sakramentālos instrumentus] apiet un iegūt Gara jaunpiedzimšanu bez tiem!

Ar šiem līdzekļiem pats Kungs veic jaunpiedzimšanu, dod cilvēkam Garu un dzīvību. – “Es iedēstīšu Savu bauslību viņos pašos, Es to rakstīšu viņu sirdīs, un Es būšu viņu Dievs, un tie būs Mana tauta. Tad nemācīs vairs draugs draugu un brālis brāli, sacīdams: atzīstiet To Kungu! – jo visi Mani pazīs, lielie un mazie, tā saka Tas Kungs, jo Es piedošu viņu noziegumus un nepieminēšu vairs viņu grēku!” (Jer.31:33-34). Ar visu gudrību, ko brālis var iedot brālim, Dieva pazīšana vai Bauslības ierakstīšana sirdī tomēr vienmēr ir un paliks Dieva darbs.

Ecēhiēla grāmatas 36. nodaļā pravietis saka: “Es jums piešķiršu jaunu sirdi un jaunu garu; Es izņemšu no jūsu krūtīm akmens sirdi un ielikšu jums miesas sirdi”. Tā ir padevīga un maiga sirds. “Es jums došu Savu Garu un jūs vadīšu, ka jūs staigāsit Manos likumos un sargāsit un pildīsit Manas tiesas” (Ec.36:26-27). Un tāds ir lielais mierinājums, ko Tas Kungs tik skaidri pasludina visos Savos Rakstos, ka šo lielo darbu paveiksim nevis mēs, bet Viņš – jā, Viņš piešķirs jauno sirdi un garu!