Jaunā cilvēka dziļākās sirds ilgas

Un piedod mums mūsu parādus,kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem

Pirmajos trīs lūgumos mēs sakām vārdus “Tavs”, “Tava” un uzlūkojam Dievu, Viņa Vārdu un gribu, bet pēdējos trijos mēs sakām “mūsu”, “mums” un raugāmies uz savu dvēseli un tās glābšanu. Savukārt pa vidu esošajā ceturtajā lūgumā Tas Kungs ir vēlējies, ka mēs visas savas ikdienišķās, laicīgās raizes mestu uz Viņu, lai vēl jo vairāk varētu pievērsties garīgām lietām.

Kā pirmā lūguma temats – Dieva personas Vārds, Viņa vārdi un to svētīšana – ir pirmais priekšnoteikums Dieva gribas pildīšanai un Dieva valstības nākšanai, tāpat grēku piedošana ir cilvēka iekšējās dzīves priekšnoteikums, bez kura nemaz nav vērts lūgt pret kārdinājumiem vai jelko citu ļaunu. Jā, lūgums “piedod mums mūsu parādus” ir jaunā cilvēka dziļākās sirds ilgas, kas aizkustina un motivē arī visus pārējos lūdzēja spēkus.

Kad ķermenī apstājas sirds un tā cauri asinsvadiem vairs nedzen asinis, tad dzīve ir beigusies un dvēsele pamet ķermeni. Līdzīgi notiek tad, kad apklust šis lūgums, – cilvēks vairs nelūdz Dieva piedošanu un neilgojas tuvoties žēlastības tronim. Tad viņā pārtrūkst žēlastības dzīve un Dieva Gars to pamet. Visas garīgās dzīvības pamatā taču ir Dieva žēlastības darbs, atgriešanās un ticība. Tātad, no vienas puses, ir dzīva grēkatziņa, kas cilvēkam liek izlūgties piedošanu un palīdzību, bet, no otras puses, ir žēlastības atziņa, kas liek tuvoties žēlastības tronim un saņemt tur grēku piedošanu.

Mūsu dzīves svarīgākais uzdevums ir apgūt šo mūsu Kunga mācīto lūgšanu. Pat ja cilvēkam būs viss cits, kas pieder dzīvei un dievbijībai, bet pietrūks šīs tuvošanās žēlastības tronim, tad viss būs miris un bezvērtīgs, kā to apliecina Kristus, runādams par Efezas draudzes eņģeli: “Es zinu tavus darbus un pūles.. Tev ir pacietība, tu esi grūtumu nesis Mana Vārda dēļ un neesi piekusis. Bet Man pret tevi ir tas, ka tu esi atstājis savu pirmo mīlestību” (Atkl.2:2–4).

Pirmā mīlestība ir saderināšanās mīlestība un tikko notikušās apžēlošanas mīlestība, kas izriet no grēku piedošanas. Kā mūsu Kungs saka: “Kam daudz piedots, tas daudz mīl” (Lk.7:47). Šis “eņģelis” vai mācītājs bija nonācis situācijā, kad tas vairs nejuta vajadzību atrasties pie sava Glābēja kājām un lūgt piedošanu (kā savā apžēlošanas stundā), bet viņam pietika ar darbošanos, sprediķošanu un ciešanām Kristus Vārda dēļ. Arī mūsu Kungs Jēzus saka, ka pēdējā dienā daudzi teiks: “Kungs! Kungs! Vai mēs Tavā Vārdā neesam nākošās lietas sludinājuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam velnus izdzinuši, vai mēs Tavā Vārdā neesam daudz brīnumu darījuši? Un tad Es tiem apliecināšu: Es jūs nekad neesmu pazinis..”, starp mums nav bijusi iekšēja saikne, kāda ir apžēlotam grēciniekam un viņa Glābējam (Mt.7:22-23).

Jēzus līdzībā kāds cilvēks kāzu namā (proti, debesu valstībā virs zemes) nebija uzvilcis kāzu drēbes. Šī notikuma simboliskā jēga ir tāda, ka cilvēks var būt bagāts visās lietās, bet izšķirošais būs tas, vai viņš ir saņēmis šķīstīšanu Jēra asinīs (Mt.22:12, Atkl.7:14). Ievēro, cik ļoti svarīgs ir sirdsprāts, kas vienmēr jūt vajadzību atrasties pie žēlastības troņa! Lai piektais lūgums kļūtu par mūsu sirds pirmo un pēdējo elpas vilcienu, ļoti svarīga ir arī dzīva grēkatziņa. Kristietim, pat ja viņam bagātīgi piederētu visas Dieva vārdu dāvanas, pašam nezinot, var slepeni draudēt pazušana, ja tas nejūt nekādu vajadzību ik dienu nākt pie Pestītāja kājām un ilgoties pēc Viņa žēlastības un piedošanas!

Kā tas iespējams, ka grēcinieks dzīvo bez ikdienas grēku piedošanas? Ja cilvēks vairs nevēlas ik dienu pārliecināties par savu kopību ar Dievu un viņa prātu aizņem citas lietas, kas nomierina viņa sirdsapziņu, tad žēlastības tronis apaug ar zāli.

Var gadīties, ka pat pozitīva kristīga darbošanās nostājas asiņainā Golgatas upura vietā un padara to lieku. Ja cilvēks ir pārņemts ar visādiem organizatoriskiem un sadzīviskiem jautājumiem nevis ar debesu valstības kāzām, tad par kāzu svinību tērpu tas nemaz nedomā. Kungs, palīdzi ikvienam, kas grib būt kristietis, mosties no miega un būt nomodā par savas nemirstīgās dvēseles glābšanu!

Tā ir pirmā lieta, ko māca šis lūgums. No mūsu Kunga mācītā dienišķā lūguma, “piedod mums mūsu parādus”, vispirms noprotam, ka Viņa bērni vienmēr jūt nepieciešamību saņemt grēku piedošanu, tāpēc ka viņu grēki tos neliek mierā ne dienu. Īsta lūgšana nekad nav tukša vārdu atkārtošana, kur cilvēks neraizējas par saviem grēkiem un lūdz kā liekulis. Arī šis lūgums ir patiesa rūpju un raižu izpausme. Lai Dievs izdeldē mūsos visu liekulību, ka mēs nekad nelūdzam šo lūgumu tā, it kā nebūtu grēcinieki! Īstu kristieti vienmēr pavadīs nemitīga grēkatziņa un ilgošanās pēc grēku piedošanas pārliecības. Tā ir pirmā lieta, kas mums kārtīgi jāsaprot.