Ja tev tas krusts tik grūts un smags [434]

Pie manim nāciet, Kristus sauc,
Kam grēku grūtais svars uzkrauts,
Nekam jūs nebūs biedēt;
Vecs, jauns, vīrs, sieva, visi jūs,
Es gribu dot, kas vien man būs, –
Jums jūsu vainu dziedēt.

Mans jūgs ir salds, mans krusts ir mazs,
Kas to ar man nest neliedzās,
Tam sirds būs viegla tiešam.
Es tam to palīdzešu nest,
Pie sevis es to gribu vest
Ar dvēs’li un ar miesām.

Ko vien es esmu darijis,
Vaj ari šeitan izcietis,
Tas jums jacieš, jadara.
Ko darisiet, tas patiks man,
Ja tas vien notiks aridzan
Pēc Dieva prāt’ un Gara.

Gan visiem tiktos svētiem kļūt,
Kad krustu nest nenāktos grūt’,
Kas Dieva bērniem janes.
Ja tu, ak cilveks, negrib’ būt
Starp tiem, kas mūžigi pazūd,
Tad tev šis krusts ir janes.

Viss, kas vien rodās pasaulē,
Ta visu-maza zālite
Pēc savas kārtas ciešās.
Ja kas grib būt bez ciešanas
Un dzīvot šeit iekš līgsmibas,
Tur cietīs, lai kā griežās.

Lai cilveks šodien jauns un jauks,
Kas zin’, kas rītā sāpēs sauks,
Gan drīz tam projam jāiet.
Kā puķes laukā vīstat jūs,
Jums jaukums drīz par pelniem kļūs,
Kam būs tas, ko jūs krājiet?

Priekš nāves dreb tā ta pasaulit’;
Dažs, kad uz nāves-gultu krīt,
Tik tad sāk Dievu bīties.
Cits dara šo, cits strāda to,
Uz savu dvēs’li nelūko,
Nei grib uz labu dzīties.

Kad tas par ilgi kavējies
Un želastibai atrāvies
Par vēlu pēc tās ķersies,
Man bail’, tas ilgi gaidīts būs,
Bez žēlastibas sodīts kļūs
Un ellē tam būs ciesties.

Ko palīdz manta bagatam,
Ko lepnais prāts tam jaunekļam,
Tie abi bedrē rāpsies.
Viss zelts un sudrabs pasaulē
Kaut bijis, caur to dvēsele
No nāves neizglābsies.

Tam gudram viņa gudrais prāts.
Liels padoms, kas daudz gados krāts,
Nepalīdzēs iekš nāves;
Pie laika kas neatgriežās,
Nedz Jezum Kristum padodās,
Priekš Dieva nepastāvēs.

Tu Dieva bērns, nebēdājies,
Kas Dievam esi padevies,
Tavs krusts tev augļus dzemdēs.
Pie Dieva vārdiem turies vien,
Pie savas sirds tos liec un sien, –
Tie tavas sāpes remdēs.

Ar ļaunu ļaunu nemaksa,
Bet raugi dzīvot taisnibā,
Lai pasaul’ par tev smeijās.
Tam Kungam pieder atriebšan’,
Tu atmaksa ar piedošan’, –
Pret brāli neatreijies.

Kad mums ikbrīžam saule spīd,
Nei redzam bēdas katru brīd’,
Tad mūsu prāts drīz maldās;
Tapēc Dievs liek ar krustam nākt,
Ka tam būs miesas-prātu mākt,
Lai tas no grēkiem valdās.

Ja tev tas krusts tik grūts un smags,
Tas elles-uguns briesmigaks,
To lieci labi vērā.
Tur grauž tas tārps, kas nerimst vis,
Tur uguns deg, kas nedzisīs, –
Glābies pie Dieva jēra.

Jo jums ar Kristu dzīvot būs,
Kas debesīs grib uzņemt jūs,
Kur jums būs priekā smaidīt;
Neviens vēl nevaid izsacijs
To prieku, ko Dievs sataisijs;
To būs jums tiešām gaidīt.

Ko nu tas mūžigs, žēligs Dievs
Mums savā vārdā solijies,
Uz to mēs varam stāvēt;
Tas lai mums, saviem ļautiņiem,
Dod tur ar visiem eņģeļiem
To mūžam teikt un slavēt.