Ja Dievs tas Kungs pie mums nenāk [552]

Ja Dievs tas Kungs pie mums nenāk Mūs glabadams un glābdams,
Kad vels un pasaul’ trakot sāk Mūs tvarstīdams un grābdams, –
Ja Dievs grib atkāpties no mums Un nebūt mūsu patvērums:
Tad esam pazuduši.

To ļaužu spēks un viltigs prāts – Tam nebūs mūs iebaidīt;
Dievs zina gan, kas šāds, kas tāds, Uz viņu būs man gaidīt.
Dievs viņu domas izārdīs Un mūs no viņiem izpestīs, –
Viss tas stāv Dieva rokās.

Tie mūs grib aprīt dusmibā, Kā traki pret mums griežās,
Par Dievu viņi nebēda, Uz mums tie laužās, spiežās,
Kā jūras-viļņi paceļās, Tie stāv pēc mūsu dzīvības, –
Dievs augstais mūs vēl žēlos.

Tie nosauc mūs par viltniekiem, Mūs moci, rauj un plosa,
Bet paši ir no netikliem, Kas Dieva vārdus groza.
Ar tavu vārdu svētumu Tie apklāj savu blēdibu, –
Tu, Kungs, pret viņiem celsies.

Kāds bagats esi tu, ak Dievs, Palīdzēt mums atstātiem!
Tavs žēlastibas vārds paties’ Spēks mums apbēdinatiem!
Mums brīžam šķiet, ka nu būs gals, Mums zūd gandrīz jau spēks un balss, –
Bet tad tavs palīgs rodās.

Tos ienaidniekus visus līdz Tu vald pa visām malām;
Kad mums uznāk tāds bēdu-brīds, Dod pastāvēt līdz galam!
Nedod mums klausīt šim jeb tam, – Nei mūsu prāta padomam,
Bet tam, ko tavs vārds māca.

Dod saviem vārdiem gaišibā, Ak Dievs Kungs, pie mums spīdēt!
Neliec mums mūsu ticibā Ne šaubities, nedz slīdēt;
To mīlestibas uguntiņ’ Iekš mūsu sirdīm iededzin, –
Lai kurn, kam patīk kurnet!