Izvēlēties labo daļu

Galā koncerta klausītāji Tivolī koncertzālē Kopenhāgenā 2004. gada 10 jūnijā, atzina, ka dzirdētā mūzika viņus dziļi saviļņojusi. Arī daudzos dievkalpojumos un reliģiskās ceremonijās var saskatīt zināmu līdzību ar šādiem koncertiem. Tās tiek rīkotas lielās pasaulslavenās katedrālēs vai pat milzīgās kopā sanākšanās brīvā dabā. Laba mūzika kvalitatīvā izpildījumā un daudzo cilvēku klātbūtne izraisa ārkārtīgi spēcīgu emocionālu pārdzīvojumu. Šādi vērienīgi pasākumi daudziem cilvēkiem šķiet nesalīdzināmi iespaidīgāki par dievkalpojumu, piemēram, nelielā baznīciņā attālā Austrālijas nomalē vai kaut kur Āfrikas vidienē.

IR PAVISAM CITĀDI, NEKĀ IZSKATĀS!

Paraugieties attēlā, kur Marija uzmanīgi klausās, sēžot pie Jēzus kājām. Nekas Marijas pozā neliecina par „iedvesmojošu” dievkalpošanu. Jūs varētu jautāt, kāpēc mēs izvēlējāmies attēlu ar Mariju, kura klausās Jēzu? Tāpēc, ka Jēzus uzteica Mariju, nevis gādīgo namamāti Martu, par vēlmi saņemt dzīvu darošo Dieva vārdu (Jņ. 6:63).

Kad Jēzus ienāca viņu namā, Marta steidza rūpēties un gādāt, tā cerot iepriecināt savu Kungu. Turpretī Marija apsēdās pie Jēzus kājām, uzmanīgi klausoties un ļaujot savam Kungam paēdināt viņas dvēseli ar Viņa dzīvo un dzīvu darošo vārdu (Mt. 4:4). Kad Marta savam Kungam sūdzējās, ka Marija nevis čakli palīdz viņai, bet tikai sēž un klausās Jēzu, Viņš atbildēja: „Marta, Marta, tu rūpējies un zūdies par daudzām lietām. Bet tikai vienas lietas vajag, Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta” (Lk. 10:41–42).

DIEVKALPOŠANA SĀKAS NEVIS AR DOŠANU, BET GAN SAŅEMŠANU

Kamēr Jēzus runāja, Marta centās Viņam izpatikt, gatavojoties pasniegt savam Kungam daudzas dažādas lietas. Turpretī Marija vienkārši saņēma, ko Jēzus viņai mīlestībā gribēja sniegt – Viņa dzīvu darošo vārdu (Jņ. 6:63). Dažkārt gan arī Kristus sekotāji savā pielūgšanā un kalpošanā kaut ko sniedz Viņam. Tomēr vispirms mums ar Viņa dzīvo vārdu ir jāsaņem jauna dzīve, un tikai tad mēs kļūstam spējīgi uz šo dāvanu atbildēt.

DIEVAM TĪKAMA PIELŪGŠANA

Centieni mūsu devumu dievkalpošanā pacelt pāri pār to, ko esam saņēmuši, nav nekas jauns. Pēc rūpīgas un vairākkārtējas Rakstu caurskatīšanas pirmie luterāņi ar dziļu pārliecību publiski apliecināja: „Šī mācība, ka Evaņģēlijā VISAUGSTĀKĀ DIEVKALPOŠANA ir alkas pēc grēku piedošanas, žēlastības un taisnības, nes vislielāko mierinājumu.

Uzmanīgi aplūkojiet šo attēlu, un pārdomājiet Jēzus vārdus Lk. 10:41–42. Vai ejot uz dievkalpojumu Dieva namā jūs jūtat pienākumu kaut ko „paveikt” Dievam? Vai arī jūs nākat uz baznīcu kā uz mielastu, gatavi ļauties, lai Viņš ar dziedējošo barību paēdina jūsu dvēseli? Tāpat kā visās citās garīgās dzīves jomās, Dievs ir tas, kurš pirmais nāk pie jums, un jūsu pielūgšana un Dievam veiktie darbi seko. „Jo Dievs ir tas, kas pēc Savas labās gribas rosina gan jūsu gribēšanu, gan darbošanos” (Fil. 2:13).

Mīļais Kungs Jēzu, paldies Tev, ka esi man devis šo piemēru ar Mariju un Martu. Ik reizi, kad nāku Tavā namā uz dievkalpojumu, sagatavo manu sirdi, lai varu saņemt Tavu dzīvo vārdu, kas ļauj man Tevi pielūgt un Tev kalpot. Visvairāk Tev patīk, ka es saņemu Tavu dzīvo, dzīvu darošo vārdu. Palīdzi man, lai es tāpat kā Marija izraudzītos sev “labo daļu” un satvertu Tavu dzīvu darošo vārdu pasludinājumā un sakramentos. Tavā dārgajā vārdā, Jēzu, Tevi lūdzu un uz Tevi paļaujos. Āmen.