Izšķirošā dzīvības un nāves sadursme pie krusta

Izšķirošā cīņa sākās Ģetzemanes dārzā, un tā bija tik smaga, ka spēcīgajam Varonim lūgšanā un skumjās izspieda asins sviedrus kā tādam bezspēcīgam grēciniekam. Šī cīņa bija ļoti nopietna.

Kad Dievs Viņam uzkrāva grēkus, Viņš vairs nevarēja gausties Dievam, ka ir nevainīgs, bet Tēva priekšā Viņam bija jāstāv kā lielajam grēciniekam un jācieš viss Bauslības lāsts.

Cīņas kulminācija bija pie krusta, kas pauda visu Bauslības lāstu (Gal.3:13). Pie krusta norisinājās izšķirošā dzīvības un nāves sadursme. Nāve bija visvarens kungs pār dzīvību, tā pievārēja ķēniņus, valdniekus un visus cilvēkus. Tagad nāve ar savu varenību vērsās pret Kristu, vēlēdamās to uzveikt un aprīt, un šķita, ka tas jau ir izdevies, kad Kungs ar spēcīgu saucienu un asarām atdeva Savu garu. Taču, saglabādams Sevī mūžīgo dzīvību arī tad, kad bija nogalināts un gulēja miris, Viņš guva pašu diženāko uzvaru un sadragāja čūskas galvu.

Bauslība bija gandarīta un saņēmusi visu, ko no cilvēces var prasīt – grēks bija sodīts un izpirkts, nāve bija uzveikta ar dzīvību un velns bija pazaudējis savu laupījumu, apsūdzētājs bija gāzts un pazudināts, un ieslodzītie ar derības asinīm izglābti no bedres.

Tā bija panākta mūžīgā piedošana, dzīvība, brīvība un taisnība — eņģeļi un svētīgo pulki varēja apdziedāt šo uzvaru: “Gods, slava, spēks lai ir Dievam un Jēram!” Tā bija brīnišķīga uzvara, par ko rakstīts: “..nāve ir aprīta uzvarā! Kur, nāve, tava uzvara? Kur, elle, tavs dzelonis? — Nāves dzelonis ir grēks, bet grēka spēks ir Bauslība. Bet paldies Dievam, kas mums devis uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu” (1.Kor.15:54-57; sk. arī Jes.25:8; Hoz.13:14).

Pateicoties šai uzvarai, grēks ir tik pilnīgi izpirkts un iznīcināts, ka tas cilvēku vairs nevar pazudināt. Kas ir pazudināts, ir pazudināts savas neticības dēl (Jņ.3:18, 16:9).