Ieskats anglikāņu tradīcijā

Lai palīdzētu labāk orientēties baznīcas starp luterisko un anglikāņu baznīcu, piedāvāju ieskatu anglikāņu baznīcas tapšanā un tās tradīcijas attīstībā. Ceru, ka tas palīdzēs saprast, novērtēt. un cienīt bagāto anglikāņu tradīciju un tajā pat laikā arī ievērot pastāvošās atšķirības starp anglikāņu tradīciju un luterisko ticību, kas ir mūsu baznīcas dārgums.

XVI gadsimta sākumā no Vācijas Anglijā nelegāli ieveda Reformācijas rakstus un Tindāla Jaunās Derības tulkojumu angļu valodā, taču par šo darbu lasīšanu draudēja stingrs sods. Situācija mainījās 1534. gadā, kad sava karaļa Henrija VIII vadībā Anglijas baznīca atdalījās no Romas. No šā brīža katrā baznīcā bija jābūt Svētajiem Rakstiem angļu valodā, tomēr par protestantisko ideju izplatīšanu vēl joprojām draudēja pat nāves sods.

1547. gadā pēc Henrija VIII nāves iesākās lielas pārmaiņas: dievkalpojumos tagad tika lasīti Svētie Raksti un sprediķi, tika aizliegta Latīņu mise, svēto piesaukšana, mācība par purgatoriju jeb šķīstītavu un grēkatlaides, kā ari tika mainīta Kristību un laulību kārtība. 1550. gadā tika aizliegtas visas agrāk lietotās baznīcas grāmatas, Svētā Vakarēdiena sakramenta godināšana un zvanīšana, iestādot Svēto Vakarēdienu. 1552. gadā, kad iznāca jauna Kopējā Lūgšanu Grāmata, baznīcā ar likumu tika aizliegts lietot tradicionālos mācītāju apģērbus, krusta zīmi, iesvētot Svētā Vakarēdiena elementus, un vairākas mazāk svarīgas tradīcijas un ceremonijas, kā arī mācīt draudzes locekļiem, ka tie saņem Kristus Miesu un Asinis.

Situācija pilnīgi mainījās, kad 1553. gadā nomira Edvards VI un troni mantoja viņa vecākā māsa, Aragonas Katrīnas meita Marija Tudora, saukta par Asiņaino Mariju. Viņa centās pilnīgi restaurēt katolisko kārtību, nežēlīgi izrēķinādamās ar visiem pretiniekiem. Sekoja ķeceru prāvas un dedzināšana, par upuri kļuva arī arhibīskaps Tomass Kranmers, 1549. gada Kopējās lūgšanu Grāmatas un 1553. gada Četrdesmit divu Reliģijas Artikulu galvenais autors. Savu augsto amatu Kranmers ieguva Henrija VIII laikā, palīdzēdams karalim izšķirties no savas sievas un atzīdams viņa jaunās laulības ar Annu Boleinu par likumīgām. Kad Kranmers tika sadedzināts, viņš nožēloja savu vainu un, grūzdams savu roku liesmās, atkārtoti sauca: “Šī necienīgā roka”.

Pēc neilga laika Asiņainā Marija nomira, un tronī sēdās viņas pusmāsa Elizabete, kura 1559. gadā pasludināja Anglijas baznīcu par protestantisku. Tādējādi gan baznīcas mācītāji, gan draudžu locekļi bez kādas dziļākas izpratnes par notiekošo desmit gadu laikā četrreiz bija spiesti mainīt savu teoloģiju un dievkalpojumu kārtību.

“Taču tieši šajos saspīlētajos un nelaimīgajos dzima Anglijas baznīca un tās plašā garīgā tradīcija,”

raksta Anglijas baznīcas bīskaps R.H.Mūrmens.

Pastāv divi galvenie viedokļi par Anglikāņu baznīcas izcelšanos un nozīmi: pirmais ir uzskats, ka Anglijas reformācijas kustība ir sava veida pagrieziena punkts visas cilvēces vēsturē, ka tai ir bijusi izšķirīga ietekme Rietumu pasaules tapšanā, izplatot anglosakšus pa visu pasauli un uzspiežot tai angļu raksturu; otrā uzskata pamata ir pārliecība, ka atbilde par reformācijas cēloni Anglijā meklējama skaistajā galma dāmā Annā, kuras dēl Henrijs VIII noraidīja pāvesta varu. Pirmais uzskats acīm redzams pārspīlējums, bet ari otrais ir maz ticams. Henrija VIII šķiršanās galvenais iemesls bija ne tik daudz kaislība pret Annu Boleinu, kā vēlēšanās iegūt dēlu, mantinieku, kas bija ārkārtīgi svarīgi Anglijas politiskajai, nākotnei.

Pāvests Klements VII sākumā piekrita laulības šķiršanai starp Henriju VIII un Katrīnu, taču Katrīnas brālēns imperators Kārlis V piespieda pāvestu mainīt savu viedokli. Šajā situācijā Henrijs VIII pasludināja sevi par Anglijas baznīcas vadītāju, noraidīdams pāvesta autoritāti. Jāpiebilst, ka pāvests Henrijam par ciņu pret Reformāciju bija piešķīris “ticības aizstāvja” titulu.

Atbilde uz jautājumu par Anglijas reformācijas cēloņiem acīmredzot ir daļēji ietverta gan vienā, gan otrā no iepriekšminētajiem viedokļiem. Viens gan skaidrs, ka reformācijas kustība Anglijā jau pašos tās sākumos atšķīrās no vācu reformācijas, kuras pamatā bija teoloģiskās intereses.