Ienaidnieks un viņa pēdas

Daži uzskata, ka sātans ir visapkārt un var darīt, ko vien vēlas. Viņš vēlas, lai tā domātu visi, taču mēs zinām no Bībeles, ka viņš ir tikai lielais melis. Viņš rīkojas tā, it kā būtu Dievs, taču viņš nav Dievs; viņš ir spēcīgs, taču Kristus ir spēcīgāks. Ja sātans būtu stiprāks par Dievu, kā gan Jēzus spētu viņu tik vienkārši pievarēt?

Jēzus aprakstīja sātanu kā spēcīgu vīru, kuru tomēr ir iespējams sasiet un kura māju ir iespējams aplaupīt (Mt. 12:29). Visā savas dzīves laikā zemes virsū Jēzus grāva sātana valstību un mazināja viņa varu. Caur nāvi pie krusta un caur savu augšāmcelšanās uzvaru Jēzus ir sakāvis sātanu.

Kādēļ tad Svētie Raksti pievērš sātanam tik lielu uzmanību? Manuprāt, tam ir divi iemesli. Pirmkārt, sātans nav miris un pat nav nogurdināts līdz nāvei. Lai gan galīgā uzvara pieder Dievam, sātans ir pietiekami spēcīgs, lai gūtu vēl daudz uzvaru ikdienas cīņās par mūsu dvēselēm, un mēs esam pārāk vāji, lai paši spētu pret viņu aizsargāties. Otrkārt, Bībele atkārtoti brīdina par draudiem, ko izraisa sātana vissvarīgākā maska – neredzamība. Kā gan mēs, kas esam tikai cilvēki, varam aizsargāties pret neredzamo? “Jo ne pret miesu un asinīm mums jācīnās, bet..pret ļaunajiem gariem pasaules telpā” (Ef.6:12).

Neskatoties uz savu neredzamības apmetni, sātans atstāj aiz sevis pēdas. Kā jau minēts 1.nodaļā, sātana ļaunie darbi ir pastāvējuši visā vēsturē, un to apraksti ir atrodami mūsdienu ziņu izlaidumos. Varas iestādes pievērš arvien lielāku uzmanību atkārtotiem ziņojumiem par velna pielūgšanu, sakropļošanu, slepkavībām un nežēlīgiem upurēšanas gadījumiem. Apšaubīt sātana darbības turpināšanos mūsdienās nozīmē apšaubīt strauji augošā pierādījumu skaita patiesumu.

Bībele nesniedz sātana izcelsmes sīku aprakstu. “Vecā čūska” tiek dēvēta par ”velnu vai sātanu” (Atkl.12:9). Svētie Raksti runā par eņģeļiem, kas grēkoja (2 Pēt.2:4), un eņģeļiem, “kas savu augsto stāvokli nebij nosargājuši, bet savu mājokli atstājuši” (Jūd.6). Bībele nenorāda, kad tieši sākās šī velna un viņa ļauno eņģeļu pirmā sacelšanās, taču kopš brīža, kad sātans un viņa dēmoni sacēlās, ļaunais cenšas apmelot Dievu un kaitēt Viņa ļaudīm. Ījaba grāmatā no 1. līdz 2. nodaļai velns tiek aprakstīts kā radījums, kas klejo pa pasauli un meklē izdevību sagādāt ciešanas Dieva kalpiem. Viņš to ir darījis kopš paša pasaules sākuma. Jau Ēdenes dārzā sātans vilināja Ādamu un Ievu pievienoties viņam vēlmē līdzināties Dievam (1.Moz.3).

Bībelē tiek lietoti vairāki vārdi, lai apzīmētu šo Dieva un Viņa ļaužu ienaidnieku, taču velns un sātans ir visbiežāk lietotie jēdzieni. Velns (Mt.4:1), kas nozīmē “nepatiesais apsūdzētājs” un “mēlnesis”, izsaka to, kā viņš darbojas. Viņš apsūdzēja pirmos Dieva radītos cilvēkus Ēdenes dārzā. Viņš apsūdzēja arī Ījabu. Sātans nozīmē “oponents” vai “pretinieks”. Viņš nav par mums, bet gan pret mums un pret Dievu.

Kārdinātājs ir vēl viens velna vārds, kas norāda uz svarīgāko viņa taktikā. Viņš kārdina cilvēkus, lai tie sāktu šaubīties par Dievu un Viņa labestību.

Jēzus sauca velnu par melu tēvu, jo “viņš no paša sākuma ir bijis slepkava” un “melis” (Jņ.8:44). No velna neviens nevar uzzināt patiesību, jo viņš pat patiesību pārvērš melos.

Jēzus mācīja mācekļus lūgt Tēvam “atpestī mūs no ļauna”. To var saprast arī kā “atpestī mūs no ļaunā”, proti, no sātana.

Sātans nedarbojas vienatnē. Viņš pavēl neskaitāmi daudziem citiem neredzamiem gariem (Mk.5:9). Kopā viņi darbojas, lai izraisītu Kristus, Viņa ļaužu un Viņa baznīcas garīgu sagrāvi.

Bībele daudz runā par sātana darbībām, kas vērstas uz dvēseles iznīcināšanu. Izlasiet, piemēram, Lūkas evaņģēlija 22.nodaļas 31.pantu, Jāņa evaņģēlija 13.nodaļas 2.pantu, Pāvila 1.vēstules korintiešiem 10.nodaļu no 20. līdz 21.pantam, Pāvila 2.vēstules korintiešiem 4.nodaļas 4.pantu, Pāvila vēstules efeziešiem 2.nodaļas 2.pantu un Pāvila 1.vēstules Timotejam 4.nodaļas 1.pantu. Sātans ir spēcīgs un ļauns, taču atcerieties, ka Dievs ir spēcīgāks (1.Jņ.4:4).

Mednieks spēj novērtēt savu medījumu, pirms ar to sastopas, pētot tā atstātās pēdas. Mēs varam tikai vēlēties, lai arī sātana darbu atklāšana būtu tik vienkārša. Taču viņa klātbūtne ir acīmredzama vismaz trīs galvenajos okultisma darbības laukos: nākotnes pareģošanā, okultajā maģijā un spiritismā.

Nākotnes pareģošana kā diezgan plaša joma ietver sevī visus centienus izzināt nākotni ar tādu līdzekļu palīdzību kā taro kārtis, pareģošana ar mediju palīdzību un citiem pareģošanas veidiem. Šī okultisma joma balstās uz pārliecību, ka šie mākslīgie paņēmieni dod cilvēkiem iespēju iegūt informāciju par nākotni vai citiem cilvēkiem un to izmantot savtīgos nolūkos.

Tie, kas nodarbojas ar okulto maģiju (magick) izmanto īpatnēju rakstību angļu vārdam – “magick”, lai atšķirtu okulto maģiju no skatuves maģijas, piemēram, trusīša izvilkšanas no tukšas cepures. Tie, kas nodarbojas ar okulto maģiju, apgalvo, ka spēj ietekmēt cilvēkus un priekšmetus, izmantojot kādu ārēju spēku. Tā kā Dieva spēks nav pieejams šādos nolūkos, vienīgais šāda spēka avots var būt sātans. Spiritisms balstās uz pārliecību, ka cilvēkiem ir iespējams kontaktēties ar mirušo gariem. To parasti panāk ar “mediju” palīdzību.

Spiritisms vienmēr tiek īstenots uz citu cilvēku rēķina, lai iegūtu pār tiem varu. Spirituālisms, ar ko tiek apzīmēts tā sauktais “kristīgais” spiritisma novirziens, atšķiras no spiritisma tikai ar to, ka izmanto kristīgu terminoloģiju. Patiesībā spirituālisms ir tikai neveiksmīgi apslēpts mēģinājums attaisnot to, kas ir ļauns un aizliegts Dieva acīs.