Iedzimtais slinkums
Ir agrs rīts. It kā jāceļas augšā, jāiet uz skolu, bet tik ļoti negribas…
Vai visiem nav redzams, ka šī pāragrā celšanās ir kaitīga!? Neba, ka mēs būtu kādi lieli sliņķi, tomēr mums galvā iešaujas vismaz pāris iemeslu, kāpēc vajadzētu palikt mājās un pagulēt.
Vispirms jau tā nāk miegs, ka tik un tā pirmās pāris stundas skolā mēs būsim kā pusaizmiguši. Kurš gan iebildīs, ka jauniem cilvēkiem ir nepieciešams labi izgulēties? Turklāt līdz ar veselīgu miegu mēs augam, un parasti cilvēki nevēlas upurēt tik vērtīgos sava auguma centimetrus. Un visubeidzot neizgulējušies mēs neesam nemaz gatavi jaunajai dienai.
No rīta savā ķermenī mēs jūtam tādu nogurumu, ka tikai ar lielām grūtībām izdodas pārcelt kāju pār gultas malu un izvelties laukā. Viss ķermenī burtiski kliedz un visiem spēkiem pretojas jebkādai fiziskai piepūlei.
Visbiežāk vecāku uzstājības dēļ vai baidoties par ļaunām sekām visi šie iemesli tiek pārvarēti. Ar miega mākoni virs galvas un par spīti nelabvēlīgam liktenim mēs ceļamies un darām, kas mums jādara. Drīz vien mēs esam aizmirsuši visas agrā rīta grūtības, un visi it kā svarīgie argumenti ir izgaisuši līdz ar miega mākoni. Un labi vien ir, ka tie mūs neuzveica. Jo, pārvarēdami šīs grūtības, mēs esam daudz lielāki ieguvēji, nekā paliekot gultā.
Te rodas interesants jautājums: kas ir tas, kas tik spēcīgi no rītiem mūs piesien pie gultas un liek mums uzvesties kā lielākajiem sliņķiem pasaulē? Kas liek mums izdomāt visādus “gudrus” iemeslus un attaisnojumus, lai paliktu mājās un gultā?
Iedomājieties, kas notiktu, ja mēs vienmēr paklausītu savam slinkumam un darītu tikai to, ko katrā brīdī gribas un kas patīk? Tas padarītu mūs par īstiem “slinkuma maisiem”, un agri vai vēlu mēs kļūtu par iesūnojušām piepēm, kas neko negrib un nevar.
Šis mūsos mītošais slinkums rāda, ka cilvēkā ir kāds postošs spēks, kas liek mums kaitēt pašiem sev. Šis postošais spēks nav nekas cits kā grēks. Grēks čukst mums ausī: dari tikai to, kas tev patīk, nevis to, kas ir pareizi. Nepārprotami ar slinkumu un slaistīšanos grēks ir pazudinājis daudzus jaunus cilvēkus.
Taču īpaši kaitīgs šis slinkuma grēks ir ticības lietās. Grēks mums čukst: aizmirsti par lūgšanu, aizmirsti Bībeles lasīšanu un dievkalpojumu, dari lietas, kas tev vairāk patīk atpūties, izklaidējies un dzīvo zaļi. Tā grēks grib laupīt mums dārgāko un vērtīgāko, kas mums ir mūsu attiecības ar Dievu. Tā grēks pūlas pazudināt cilvēku.
Tāpēc ir vērts cīnīties un pārvarēt šo slinkumu tieši tāpat kā rīta miegu. Katrā ziņā mēs sajutīsim pretestību, kad ņemsim un lasīsim Bībeli, kad sāksim lūgt Dievu un regulāri apmeklēt baznīcu. Taču līdz ar to mēs piedzīvosim, ka ticības dzīvē mēs iegūstam ko tādu, ko nekur citur nespējam gūt mieru ar Dievu, grēku piedošanu un tīru sirdsapziņu.
Ar Dieva palīgu neļaujiet, lai slinkums uzveic jūs, bet uzveiciet slinkumu jūs!