Gribam redzēt zīmi!

“Tad daži no rakstu mācītājiem un farizejiem atbildēja un uz to sacīja: “Mācītāj, mēs no tevis gribam kādu zīmi redzēt.” Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: “Ļauna un laulības pārkāpēja cilts meklē zīmes; un viņai nekāda cita zīme netiks dota, kā vien pravieša Jonas zīme.” (Mt.12:38-39)

Cik gan bieži dzirdamas runas – šī draudze ir mirusi, te nenotiek nekādas aktivitātes, nekāda darbošanās. Šķiet, katrs kristietis būs kaut reizi dzirdējis šādus vārdus, varbūt pat pats tā padomājis..

Ja mēs neskatām mutuļojošu, entuziasma pārpilnu diakonijas darbu, ja neredzam jauniešu pulciņu, ja neizjūtam draudzē līdzcilvēku pāriplūstošo mīlestību un vēlēšanos palīdzēt, vēl pirms esam izteikuši savu vajadzību, tad sakām – jā, šī draudze ir pamirusi, iegrimusi stagnācijā.

Tiklīdz mēs to izdarām, mēs pārnesam savu uzmanību no Dieva uz cilvēkiem un sākam līdzināties farizejiem, kas meklēja zīmes. Ja tā darām, tad, jāatzīst, ka Jēzus laika farizeji bija vislabākais piemērs Dieva darbībai – tie gavēja, lūdza, darbojās ..bija pārņemti no personīgās dievbijības, tomēr Jēzus viņus sauca par odžu dzimumu, velna bērniem, liekuļiem un ieteica sargāties no to mācības, kas ir cilvēku likumi.

Farizeji gan piesauca Dievu ar savām lūpām, taču viņu sirdis lūkojās uz to, kā un cik lūdz, kā un cik pateicīgi dzied, kā un cik dod – Dieva vietā viņiem bija pašu darbi. Bet vai mūsdienu paštaisnais entuziasms nelūko darīt ko līdzīgu – sist sev pie krūtīm pateicībā: “..Es tev pateicos, Dievs, ka neesmu tāds kā citi..” (Lk.18:11)

Visā šajā apjukumā un zīmju meklēšanas tumsā tiek aizmirsts tas, kas tad atšķir baznīcu no domubiedru pulciņa, kopējas ideoloģijas vienotas partijas, vai jauniešu saieta. Kas ir tas, kas cilvēku pamodina, parāda viņam viņa būtību, atgriež un atjauno?

Tie ir Dieva iedibinātie žēlastības līdzekļi, kuros īstenojas šīs attiecības ar Dievu. Ticība nāk no dzīvā Dieva vārda sludināšanas (Rom.10:17); vārdā Dievs nāk pie mums, pieskaras ar savu Svēto Garu, jo Kristus vārdi ir gars un dzīvība. (Jņ.6:63)

Kristībā saņemtais Kristus nopelns – grēku piedošana – katrā dievkalpojumā tiek mums arvien dāvāta ar Absolūcijas vārdiem, un ar patieso Kristus miesu un asinīm Svētajā Vakarēdienā. Jo “no žēlastības esam pestīti ticībā, un tas nav no mums, tā ir Dieva dāvana.” (Ef.2:8) Ne mūsu darbošanās, ne mūsu dievbijība, ne lūgšanas un slavēšana, bet Kristus, cilvēciskā miesā izciezdams nāvi, ir salīdzinājis mūs ar Dievu (Kol.1:22), lai mēs varētu dzīvot tajos darbos, ko Viņš pats mums sagatavojis (Ef.2:10) ar to gribu un veiksmi, ko Dievs dod pēc savas labpatikas. (Fil.2:13)

Tādā veidā Dievs mums, farizejiem un liekuļiem, rāda to zīmi, ko Viņš mums ir apsolījis – Jonas zīmi – par grēkā mirušo augšāmcelšanu un atgriešanu, par piedošanu tagad, un pestīšanu no pēdējās tiesas laiku beigās, jo “..redzi, šeit ir vairāk nekā Jona.” (Mt.12:41)