Grēku nejūt vien grēkos mirušais

“Šinī teltī būdami, mēs nopūšamies un panesam grūtības.” [2.Kor.5:4]

Ja tu saki, ka nejūti grēku, nāvi, pasauli un velnu, ka tev nav jācīnās un jāstājas tiem visiem pretī, ka tādēļ nav vajadzības, kura dzītu tevi pie Svētā Vakarēdiena sakramenta, tad es ceru, ka tu to nesaki nopietni, ka vienīgais visu cilvēku, visu svēto vidū šeit, uz zemes, nejūti šo cīņu.

Un, ja es zinātu, ka tu tomēr runā nopietni, tad man tiešām gribētos, lai visi zvani zvanītu ielās, pa kurām tu ej, un tavā priekšā tiktu sludināts: redziet, tur nāk svētais, kas ir pārāks par visiem svētajiem – viņš nejūt sevī grēku, un viņam nav neviena grēka.

Bet nu es tev bez jokiem saku: ja tu vairs grēka nesajūti, tad esi grēkos miris. Jau tas ir liels un smags grēks, ka tev nav vēlēšanās un vajadzības pēc Sakramenta, ka neņem vērā Dieva vārdu, aizmirsti Kristus ciešanas, esi nepateicības pilns un dziļa garīgā posta pārņemts.