Godības teoloģija un krusta teoloģija

“Ne tas pamatoti tiek godāts par teologu, kurš apgalvo, ka Dieva neredzamā būtne ar prātu tiek saskatīta radībā (Rom.1:20), bet gan drīzāk tas, kurš, raugoties atskatā (2.Moz.33:23), caur ciešanām un krustu gūst atziņu par Dievu. Godības teologs slikto apzīmē par labu un labo par sliktu. Krusta teologs apzīmē lietas tā, kādas tās ir.”

Šīs tēzes, kurās atšķirta godība un krusts, satur Lutera 1518.gada “Heidelbergas disputs”, un tas ir disputs ar valdošo sholastisko, taču šai asajai kritikai ir lieta nozīme mūsdienām. Jo tā vēršas pret teoloģiju, kurā netiek iztirzāts krusts un Jēzus Kristus augšāmcelšanās, bet gan kristiešu rīcība un izturēšanās. Jēzus Kristus darbs tiek nomākts aizstāts ar kristiešu darbiem.

Bet cik tālu šeit galu galā tiek samainīts tieši labais un sliktais, kur taču notiek tiekšanās pēc labā? Kā gan tikai krusta teoloģija aptver šīs pasaules īstenību, kamēr viss pārējais ieslīgst ilūzijās?

Atbilde uz šo jautājumu aptver visas iepriekšējās atšķirības. Godības teoloģijā Kristus galu galā ir pilnīgi lieks, tajā Viņš varbūt ir vienīgi vēsturiska atcere, bet ne krustā sistais un augšā cēlies Kungs, kura otru atnākšanu, tai tiesātu dzīvos un mirušos, mēs gaidām. Tā vietā tiek gaidīts, ka kristieši izlabos pasauli un ieviesīs tajā labo un taisnīgo. Godības teoloģija pamatos ir tas, ko šodien dēvē un pārstāv kā labklājības teoloģiju.

Bet krusta teoloģija saskata Kristus krustā un augšāmcelšanās notikumā, ka šī pasaule ir grēka, nāves un velna varā neizbēgami kritusi un to savaņģota. Tā pati saviem spēkiem nav spējīga atbrīvoties. Arī tur un tieši tur, kur cilvēki grib labo, tie atrodas nelabā varā, vai, kā to formulējis filosofs Kārlis Popers:

“Mēģinājumi radīt paradīzi zemes virsū ir vienmēr radījuši elli.”

Luters to Heidelbergas disputs 3.tēzē formulē asāk un noteikti arī mūsu labo gribu aizskarošāk, kura tomēr arī atrodas ļaunā varā un kura sevi labprātāk nostāda Dieva vietā un pati grib būt noteicēja par labo un ļauno:

“Cilvēku darbi var gan šķist spoži un labi; drīzāk var gan būt, ka tie ir grēki, kas ved nāvē” (nāves grēki).

Kā saka pats Luters, visas šīs atšķirības nevar saprast vai izmantot. Var tikai norādīt uz to, ko Svētais Gars ar vārdu un sakramentu ne vien māca, bet arī ierosina. Tas visnotaļ ir jāatzīst un jāatšķir Dieva vārdam piesaistītās un balstītās ticības labad.