Gatavošanās debesīm

“Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.” [Ebr.12:8]

Dievs ir žēlastības pilns, neizmērojami bagāts mīlestībā. Tā ir visdrošākā lieta virs zemes. Vai šis pants nozīmē to, ka visiem Dieva bērniem virs zemes būs jācieš? Jā, te ir īstā gudrība, Dieva slepeno domu atklāsme. Ja vien mūsu acis atvērtos un redzētu, ko nozīmē Dieva bērnu ciešanas, tad mēs mīlētu un labprāt pieņemtu visas savas ciešanas kā jaukas vēstis no mūsu Tēva debesīs. Ar tām Viņš mīlīgi mūs uzrunā: “Turi drošu prātu! Tu nonāksi debesīs. Vai tu nejūti, ka esmu sācis tevi sagatavot? Es esmu sācis mērdēt tavu miesu, šķīstīt, pārbaudīt, spodrināt un svētdarīt tavu miesu, dvēseli un garu. Esi drošs, ka tas nenotiek bez iemesla! Esi pārliecināts, ka Es tevi tiešām vedīšu uz debesīm, ja pašreizējā laikā Es tevi tam gatavoju.”

Šī zīme liecina tik skaidri, ka pat aklajam tādējādi atklājas lielā patiesība, ka Dievs dod Saviem bērniem mūžīgo dzīvību debesīs. Aplūkojot vienīgi šo fenomenu, daudzi domātāji ir nonākuši pie pārliecības, ka pēc nāves eksistē mūžīgā dzīvība. Viņi ir pētījuši šo fenomenu, ka tagadējā laikā “ir taisnīgi cilvēki, kuriem tā klājas, kā vajadzētu klāties bezdievīgajiem pēc viņu darbiem” [Sal.māc.8:14]. Turpretī bezdievim arvien veicas labi.

No tā visa, vērojot Dieva radību, šie domātāji ir sapratuši, ka Dievs, būdams pilnīgs Savā taisnībā un nebeidzams Savā labestībā, laipnībā un labvēlībā pret cilvēkiem, izlīdzinās visu netaisnību nākamajā laikā. Tad Lācars saņems labumu un bagātais vīrs ļaunumu, ko tas pelnījis. Un citi ir sapratuši, ka visas Dieva bērnu ciešanas nav nekas cits kā svētā Dieva darbs, kas nonāvē mūsos grēku un īsteno mūsos svētdarīšanu. Viņi ar savām acīm ir redzējuši to, ko apustulis saka: “Tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka” [1.Pēt.4:1], un sapratuši, ka “vecais cilvēks” ir kļuvis vājāks un viņa kārības un vēlmes ir vājinātas ar ciešanām un pārbaudījumiem.

Līdz ar to mēs saprotam Dieva nolūku attiecībā uz mūsu ciešanām. Viņš sagatavo mūs debesīm. Viņš nodod nāvē mūsu grēcīgo miesu un īsteno mūsu svētdarīšanu. Kas notiktu ar visu kristietību, ar visiem Gara darbiem dvēselē, ja Dievs visu laiku nepārmācītu un nesālītu mūs ar ciešanām? Vai mēs ik dienas nejūtam, kā tūdaļ kļūstam miegaini, miesīgi un pasaulīgi, kad kaut vai īsu laiku viss mums veicies labi, bijis mierīgi un jauki? Kā gan uzturēsim un vingrināsim ticību, ja mums nebūs ciešanu?

Ticībai tas ir dabisks pārbaudījums, kad nonākam stāvoklī, kurā neredzam un nejūtam nekādu spēku vai palīdzību, bet mums jāpaļaujas vienīgi uz visvarenā un uzticīgā Dieva palīdzību! Kas notiktu ar mūsu lūgšanu dzīvi, ja mums vienmēr būtu viss, kas mums vajadzīgs, un mēs paši būtu spējīgi sev palīdzēt? Kā būtu ar mūsu Dieva bijāšanu, ja šad un tad Viņš neparādītos mums kā dusmīgs? Kā gan ilgākā laika sprīdī mēs novērtētu žēlastību, ja mēs paši no sevis spētu atbrīvoties no mūsu miesas grēkiem vai ja mēs spētu atsvabināties no tiem, kad vien mēs to vēlētos? Kas notiktu ar mūsu mīlestību un pazemību, ja mums nekad nebūtu nekādu pazemojumu?

Tas ir nožēlojami, ka par spīti pārmācībām mēs arvien ļoti vāji un lēni pieaugam visās šais labajās lietās. Bet kas notiktu, ja mums vispār nebūtu pārmācību un pārbaudījumu? No tā mēs redzam, cik ļoti nepieciešami šie pārbaudījumi ir mūsu izaugsmei, svētdarīšanai un glābšanai no garīgas nāves un grēka valdīšanas, lai Dievs visu laiku vada mūs ar Saviem atgādinājumiem un pārmācošajiem miesas sodiem.

Tas ir galvenais iemesls, kāpēc visi svētie agrākos laikos un visi Dieva bērni arī šodien piedzīvo rūgtas, nepatīkamas, pārmācošas lietas. Tā pilnīgi noteikti ir Dieva kārtība, jo apustulis saka: “Ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.” Tie ir skaidri vārdi. Tie apgalvo, ka tev būs jāpiedzīvo pārmācības, ja esi Dieva bērns. Ja esi bez pārmācības un dzīvo brīvi pēc savas patikas, tā ir nepārprotama zīme, ka esi nelikumīgs bērns un ne īsts bērns.

Mēs labi saprotam, ka zīdaiņiem vēl nav nepieciešama pārmācība un tos vada vienīgi Gars un Vārds. Bet, kad tie ir daļēji pieauguši un var panest smagākus pārbaudījumus, un ir kļuvuši savā ceļā miegaini un bezrūpīgi, tad viņiem ir nepieciešama pārmācība. Jo Svētajiem Rakstiem ir sveša tāda doma, ka Dieva bērns var būt tik tīrs un labs un viņam vairs nebūtu nepieciešams pieaugt, tapt šķīstītam un pārbaudītam. Tas ir likums, kuram nav izņēmumu – visiem, kas tiek sagatavoti debesīm, ir jāpacieš pārmācības, pārbaudījumi un rīkstes.