Gaidīšana ir māksla

Svinēt adventu nozīmē spēt gaidīt, gaidīšana ir māksla, kuru mūsu nepacietīgais laiks ir aizmirsis. Tas grib plūkt gatavus augļus, pēc tam, kad tikko iedēstījusi dzinumu, bet kārās acis pārāk bieži tiek pieviltas, jo šķietami garšīgie augļi no iekšpuses vēl ir zaļi, un rokas bez kāda respekta nosviež to, kas tam nesa vilšanos.

Tas, kurš nepazīst rūgto gaidīšanas svētību, tas nozīmē, izdzīvot cerības, tas nekad nepiedzīvos visu piepildījuma svētību.

Kurš nezina, kā jūtas tas, kas baiļojoties cīnās ar savas dzīves dziļākajiem jautājumiem, un gaidot un ilgās lūkojas, līdz viņam atklājas patiesība, tas nevar sapņot par šī mirkļa godību, kurā ataust skaidrība.

Kurš nevēlas cīnīties par otra draudzību un mīlestību, kas savu dvēseli gaidot neatslēgs otram, līdz tā nāk, līdz tā ienāk, tam mūžīgi paliek apslēpta divu savienoto dvēseļu vienas dzīves dziļākā svētība.

Mums jāgaida uz lielākajām, dziļākajām un trauslākajām lietām šajā pasaulē, tur nav runa par vētru, bet gan par sadīgšanu, augšanas un tapšanas dievišķo likumu.