Evaņģēlijs nabagajiem

Kā uz mums attiecas evaņģēlijs, kas ir nests vājajiem, nedižciltīgajiem, nabagiem un slimajiem? (Lk.16:19-31).

… Vai tas nav ciniski, ja runā par debišķīgo mierinājumu, jo negrib dāvāt zemišķo mierinājumu? Vai šis evaņģēlijs nabagajiem pamatā tautas apmāns un tautas muļķošana? Vai tas nerāda, ka pamatos šo postu nemaz neņem nopietni, bet gan ciniski paslēpjas aiz dievbijīgām frāzēm? Ak, neskaitāmas reizes tas tā ir noticis, kurš gan to noliegtu, līdz pat mūsdienām. Bet skats uz avaņģēliju mums rāda, ka \seit ir savādāk. Jēzus teic nabagos svētīgus (Lk.6:20)…

Tā nav ciniska mierināšana, bet gan liela cerība: jauna pasaule, prieka vēsts, žēlsirdīgais Dievs, Lācars Abrahāma klēpī, nabagie un izgrūstie pie Dieva, lai gan tas varētu izklausīties šausmīgi naivi un manipulatīvi. Bet ja tas būtu taisnība? Bet ja tas ir patiesi? Vai tad tas vēl arvien ir naivi? Vai tas tad vēl arvien ir negarīgi? Vai mums tieši tad nav jāatdara savas ausis un jāklausās un atkal jāklausās par nedzirdēto notikumu, ka Lācars, vakar un šodien – tiek eņģeļu aiznests Abrahāma klēpī? Un ka paēdušais, pilnais, kas dzīvo godībā un priekos, bagātais vīrs cietīs mūžīgās slāpes?