Esiet stipri gaidot

“Un Īzaks sēja tanīs zemē un saņēma simtkārtīgu ražu, jo Tas Kungs viņu bija svētījis.” [1.Moz.26:12]

Nu tā mums jāmācās pastāvīgi palikt ticībā, nešaubīties un nesvārstīties, kad nāk kāds pārbaudījums. Jo redzi, cik dāsni Dievs Īzakam atlīdzinājis izciesto pārbaudījumu – lai mēs zinātu, ka Viņš negrib mūžīgi dusmoties, un tad, ja mums ir Dieva apsolījums, mums visos pārbaudījumos jāpaliek pastāvīgiem, spriežot un sakot tā: Tas Kungs, kas man teicis: tici Man – noteikti pildīs savu apsolījumu; es gaidīšu uz Viņu, – kā Ps.27:14 rakstīts: “Esi droša un stipra, mana sirds, un gaidi uz To Kungu!” Tāpat Ps.31:25: “”Esiet drosmīgi un dariet stipras savas sirdis jūs visi, kas cerat uz To Kungu!” Dievbijīgajiem ir jāgaida un jāpaliek pastāvīgiem arī vislielākajās briesmās un postā, jo Dievs ir apsolījis, ka rūpēsies par mums, – kā Sv. Pēteris 1.Pēt.5:7 saka: “Visu savu zūdīšanos metiet uz Viņu, jo Viņš gādā par jums.”

Šāds ticības vingrinājums un pārbaudījums dievbijīgajiem ir tad, kad nākas pieredzēt trūkumu. Ja tā nenotiktu, tad viņu ticība pamazām kļūtu vēsa un pagurtu, jā, galu galā tā varētu pavisam izdzist. Bet, kad viņi ar kārdinājumu palīdzību tiek šādi pārbaudīti, viņi mācās, kas ir ticība. Izturējuši pārbaudījumu, tie pieaug Dieva Dēla atziņā un kļūst tik stipri un spēcīgi, ka posta un pretestības priekšā priecājas un lepojas ne mazāk, kā laimīgos laikos, kad tiem klājas labi. Jā, ikviens pārbaudījums tiem ir tikai mākonis vai migla, kas drīz vien aiziet un pazūd.