Emancipācijas problēmas

Runājot par seksualitāti, ar emancipāciju parasti domā “atsvabināšanu no visiem likumīgajiem un morālajiem dabiskās brīvības ierobežojumiem”. Tā nav kristīga definīcija, drīzāk gan tā to apraksta seksuālās “emancipācijas” pārstāvju viedoklis, jo tā šai emancipācijai, pēc viņu domām, būtu jāizpaužas.

Parasti emancipācija notiek pakāpeniski. Pirmais posms, kas lielākā vai mazākā mērā piedzīvots daudzās kultūrās, bija zināma iecietība pret seksuālām attiecībām pirms stāšanās laulībā. Kad tas nedaudzos gadījumos notika un sabiedrība reaģēja, vērtējot to kā izlaidību un sliktu rīcību, tad situācija noteikti bija nopietna. Nākamais solis bija vecāku un sabiedrības apzināta piekrišana biežām dzimumattiecībām starp jauniešiem un neprecētajiem. Nākamajā posmā vecāki un sabiedrība jau piekrita vecuma sliekšņa pazemināšanai, kad dzimumattiecības sāka notikt starp pusauga zēniem un meitenēm un jaunieši sāka dzīvot kopā neprecējušies. Mūsdienās vecāki un ģimenes bieži zaudē interesi par to, kas notiek starp meitenēm un zēniem. Gandrīz visu pieņem vai uzskata par normālu, lai gan no ētiskā viedokļa tas var būt ārpus jebkādām normām.

Šie jautājumi neattiecas vienīgi uz ģimenēm, skolām un tiesām. Tā ir arī sabiedrības lieta, jo skar to, kas notiek vienā no svarīgākajām dzīves sfērām. Ja agrāk mīlestības un laulības jautājumus regulēja stingri principi, likumdošana, utt., tad tagad tie lielā mērā nosaukti par “personīgo dzīvi”. To bieži skaidro šādi: “Varas iestādēm nav nekādas daļas gar tādām lietām kā sekss un mīlestība, ar ko cilvēki nodarbojas savā brīvajā laikā.” Kā vēlāk redzēsim, varas iestādēm un pašai sabiedrībai patiesībā ir liela daļa šajās lietās, īpaši tad, kad “personīgajai dzīvei” ir labi redzamas sekas un tā kļūst nekontrolējama. Pēc visa spriežot, tā ir viena no lielākajām problēmām sabiedrībā, kura bieži lepojas, ka ir “apgaismota”.

Mūsdienu sabiedrība pārāk akcentē seksualitāti; šī pieeja arvien dziļāk iespiežas daudzās mūsu kultūras dzīves jomās – literatūrā, presē, kino, radio, televīzijā un izklaides industrijā. Daudzos gadījumos varas iestādes atmet ar roku cīņai pret šo uzkrītošo ļaunumu un, kas ir vēl sliktāk, paziņo, ka viņu pienākumos neietilpst kaut ko uzsākt šajā lietā. Tās uzskata, ka izlemt, kas ir labs un kas – ļauns, ir “attiecīgo sabiedrības spēku” pienākums. Neskatoties uz to, varas iestādēm beigu beigās jāuzņemas atbildība par sekām un jāsedz izdevumi, kā arī jāveic bieži vien nepieciešamie seku likvidēšanas darbi.

Kad baznīca paceļ balsi pret notiekošo, to apvaino par reakcionismu vai pat par cilvēku terorizēšanu ar savām ētiskajām normām. Šādi apvainojumi, protams, atklāj pašu apvainotāju ētisko vērtību līmeni.

Ir grūti paredzēt, vai šīs ievirzes pasaulē turpināsies vai ne. Pazīmes ir pretrunīgas, jo daudzi cer uz drīzām izmaiņām, kamēr citi ir pesimistiski noskaņoti. Tajā pašā laikā jo steidzams baznīcas uzdevums ir iestāties par izglītību šajā jomā un pret tendencēm, kas iznīcina cilvēku un viņa ierasto dzīves kārtību. Baznīcai jānorāda uz ļaunumu un naudaskāri šajos jautājumos. Savukārt to, kas vienmēr ir augstu vērtēts visās kultūrās, baznīcai jāslavē un jāveicina: “Brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet” [Fil.4:8].