Dzīvo tikai ticībā

[Rebeka pasauca Jēkabu un sacīja tam:] “Celies, bēdz!” [1.Moz.27:43]

Šis ir Dieva brīnumainās vadības piemērs, ar kura palīdzību Tas Kungs parāda, ka Viņš grib un prasa, lai cilvēks uzticētos Viņa Vārdam un apsolījumam pat tad, ja notiek pretēji tam, kas teikts apsolījumā, un lai mēs mācītos paļauties uz Dievu lietās, kuras vēl ir apslēptas mūsu skatienam. Jēkabam ir apsolītā svētība, taču viņš to saņēmis ticībā, kas ir droša paļaušanās uz to, kas cerams, un nešaubās par to, ka nenāksies vilties.

Tā es ticu Dievam, kas man apsola mani mīlēt, par mani rūpēties un mani uzklausīt. Tas jau tagad tā notiek, kaut arī ne redzamā veidā. Tā nu Jēkabs dzīvo tikai ticībā – viņš tiek nožēlojamā veidā padzīts, ir vientuļš un nabadzīgs; viņa rokās un varā nav nekā vairāk, kā tikai spieķis un maizes rieciens ceļasomā.

Tāds ir svētības iesākums. Jo tas, kas iesākas ticībā, vēl nav saņemts, bet tikai cerams. Tā Dievs ir apsolījis mūžīgo dzīvošanu, devis absolūciju un Kristību. Šo žēlastību esmu saņēmis caur Kristu; tomēr es gaidu mūžīgo dzīvošanu, kas man Vārdā tiek apsolīta.

Tie, kuri dzīvo no Vārda, ir svēti un atpestīti; savukārt bezdievji dzīvo tikai no maizes, nevis no Vārda, tādēļ tie netic savai mūžīgajai dzīvošanai, necer uz to un negaida to.