Dzīvības straumes

Trešā Ticības locekļa izskaidrojums (par svēttapšanu) skan tā:

..līdzīgi kā Viņš aicina, sapulcina, apgaismo un svēti visu Kristīgo Baznīcu zemes virsū un uztur to vienībā ar Jēzu Kristu vienā patiesā ticībā; tā šajā Kristīgajā Baznīcā Viņš ik dienas piedod manus grēkus..

Ir svarīgi, lai šī kristiešu kopība patiesi tiktu sapulcināta pie dzīvības avotiem (Ap.d.2:42) un nevis ap atšķaidītu vai pat aplamu Evaņģēlija skaidrojumu. Pulcēšanās baznīcā vai kādā citā vietā pati par sevi nenesis nekādu svētību. Galvenais priekšnoteikums ir patiesā Dieva Vārda pasludinājums. (2.Kor.11:3-4; 13-14) Dzīva sadraudzība ar Jēzu ir iespējama, kad mēs lietojam žēlastības līdzekļus, Vārdu un sakramentus.

Tikai Evaņģēlija vārds rada dzīvu saskari ar Jēzu. Dzīvot ar Jēzu nozīmē lasīt un klausīties Viņa Vārdu un dzīvot ticības dzīvi. Pirmajā vēstulē korintiešiem rakstīts, ka Svētais Vakarēdiens ir “dalība pie Kristus miesas un asinīm”: “Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa, jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.” (1.Kor.10:17) Kad ticīgais saņem Svēto Vakarēdienu, viņš tiek stiprināts svētdzīvei.

Ar žēlastības līdzekļiem, kas ir doti kristībā, mēs savienojamies ar Kristu. Tas, kas dzīvo grēku nožēlā un ticībā, kurā viņš ir iegājis caur kristību, dzīvo sadraudzībā ar Jēzu.

Lūgšanā ticīgais ir ciešā kopībā ar savu Kungu. Jauki un piemēroti par lūgšanu ir teikts, ka tā ir “Jēzus ielaišana sevi”. Ciešā lūgšanas sadraudzība ar Jēzu un mūsu Debesu Tēvu ir kristieša dzīves neatņemama sastāvdaļa, un šī lūgšanu sadraudzība uzplaukst un pieaug jaunā dzīvē. Ja lūgšana ir atstāta novārtā, dzīvība izdziest. Turpretī, ja žēlastības dzīve pieaug spēkā un pilnībā, sirds jutīs vajadzību pēc biežām un regulārām lūgšanām. Noturīga lūgšanas dzīve ir zīme, ka kristietis dzīvo svētceļošanas žēlastībā.