Dzīves apnikums

“Un tādēļ es ienīdu šo dzīvi..” [Sal.māc.2:17]

Kādreiz ir vērtīgi dzirdēt, ka arī šādi vārdi ir rakstīti Bībelē. Jo mums visiem gadās, ka mūs pārņem tik spēcīga nepatika pret šo nepilnīgo un grūtību pārpilno dzīvi.

Kad ir slikts garastāvoklis vai viss ir apnicis, tad iesaku jums izlasīt Bībelē Salamana mācītāja grāmatu! Tur sastapsit sev domubiedru, kas, rakstīdams šo grāmatu, ir juties ļoti, ļoti līdzīgi. No Vecās Derības mēs zinām, ka ķēniņš Salamans bija izcili gudrs un reliģiozs cilvēks, taču, kā redzam, pat viņš ir piedzīvojis dzīves apnikuma brīžus.

Grāmatā viņš stāsta, kā savā grūtsirdībā viņš meklējis dzīves jēgu. Viņa spriedumi izklausās tik mūsdienīgi un aktuāli, ka tikpat labi tie varētu būt rakstīti arī šodien. Salamans nebūt nebija kāds bezatbildīgs vai cinisks cilvēks. Viņš bija godājams un izglītots vīrs, kas centās dzīvot pēc labākās sirdsapziņas, tomēr visās dzīves jomās sastapās ar tukšību un bezjēdzību. Tāpēc Viņš vaicāja: Vai tas ir viss, ko šī dzīve piedāvā? Kāda tam visam ir jēga? Viņš centās to visu noskaidrot.

Vispirms Salamans nolēma nodoties priekam un dzīves baudīšanai. “Tad es savā sirdī apņēmos savu miesu labi iepriecināt ar vīnu, ..līdz kamēr es redzētu, kas cilvēku bērniem būtu tas labākais, un kas viņiem būtu jādara zem debess viņu īsajā dzīves laikā.” Bet redzi, tas viss izrādījās nīcība, kas nedeva sirdij prieku un piepildījumu. Bauda kļuva nebaudāma, un prieks vairs nebija nekāds prieks.

Tad Salamans nodevās darbam – radošam un produktīvam darbam. Viņš cēla mājas, dēstīja vīna dārzus, veidoja parkus, raka dīķus utt. “Tā es pieaugu spēkā un kļuvu pārāks par visiem, kas pirms manis bijuši Jeruzālemē; man palika arī mana gudrība.” “Bet, kad nu es pārbaudīdams uzlūkoju visus savus darbus, ko manas rokas bija veikušas, tad – ak vai – viss bija tukšums, niecība un vēja ķeršana.”

Salamans centās izmēģināt visu iespējamo, gluži kā mūsdienu populārajā sauklī: “Dzīvē viss jāizmēģina!” “Un neko no tā, ko manas acis iekāroja, es tām neatrāvu; es neliedzu savai sirdij arī nekādu vēlēšanos, jo manai sirdij vajadzēja priecāties par visu manu paveikto darbu.” Bet arī te viņam nācās secināt, ka viss velti.

Tādas izjūtas pavada cilvēka dzīvi īpaši tad, kad viņš sāk kļūt vecs, piekusis, vientuļš un izmisis vai arī pat jaunībā, kad cilvēks nespēj saskatīt savai dzīvei jēgu un mērķi. Tad viss liekas pelēks un neinteresants, visās lietās redzami trūkumi, nepilnības un ļaunums. “Jo tas, kas līks, nevar kļūt taisns, un, kas nepilnīgs, to nevar skaitīt par pilnvērtīgu.”

Ak, tik nelāgs noskaņojums un skats uz dzīvi ir atrodams Bībelē! Kādēļ Svētie Raksti kaut ko tādu mums stāsta? – Tādēļ, lai mēs būtu pārliecināti, ka Dievs zina un pazīst šīs mūsu izjūtas, kuras Salamans izteicis ar skarbajiem vārdiem: “Es ienīstu šo dzīvi!” Dievam nav vienalga, kā mēs jūtamies. Mums reizēm uznāk dzīves apnikums, nīgrums un bezjēdzība, taču Dieva žēlastība šais “bedres” brīžos pret mums nav mazāka kā tad, kad mums klājas labi.

Eksistē simt un viens reāls iemesls, lai mums uznāktu dzīves apnikums. Tomēr ir viens vienīgs iemesls – kas ir labāks un svarīgāks par visiem citiem iemesliem – lai tiktu tam pāri un nezaudētu dzīvesprieku. Šis iemesls ir mūsu Kungs un Glābējs Jēzus Kristus un Viņa apsolījumi.

Tieši tāpēc, ka eksistē tik daudz apstākļu, kas uzdzen nepatiku pret dzīvi, mums ir Dieva dots tas vienīgais, kas atsver visu pārējo. Uz Viņu mēs vienmēr varam paļauties, un Viņš mūs nekad nepievils. Ticībā mēs zinām, ka vienīgi ar Viņu visām lietām ir jēga un nozīme.