Dzīve bez kārdinājumiem

Ak, kaut tu, slinkais kristieti, reiz pamostos un aptvertu, ka dzīve bez kārdinājumiem ir drošākā zīme, ka tavs jaunais cilvēks ir iesnaudies un velns tev ir iedvesis patīkamu, skaistu parādes kristietību! Svētais un cīņas pilnais gars ir pazaudēts, un tagad tev ir gars, kas ticis samierināts ar visiem garīgajiem pretiniekiem.

Tomēr kura katra iekšējā cīņa pret ļauno vēl neliecina par patiesu kristietību. Mēs zinām, ka, piemēram, dzērāji un arī citi grēka vergi cīnās pret savām kārībām un dara to, galvenokārt baidīdamies no ļaunām sekām, kauna, sliktas reputācijas, slimības vai nabadzības. Līdzīgi arī daudzi Bauslības vergi savas glābšanas dēļ izcīna nožēlojamu cīņu pret grēku, taču dara to bez īstas ticības dzīves un spēka. Viņos cīnās vienīgi miesa pret miesu.

Tāpēc tikai tas, kas kļuvis par jaunu cilvēku, saņēmis izlīgumu un samierinājumu ar Dievu Kristū, pareizi cīnās pret ļauno. Tam ir jāzina, ka visi viņa smagākie kārdinājumi neliecina neko ļaunu par viņa dvēseles stāvokli, kamēr tas nav padevies un sekojis saviem kārdinājumiem grēkā vai izmisumā, bet palicis nemitīgā lūgšanā: “Neieved mūs kārdināšanā!” Tas arvien atrodas pie žēlastības troņa un Kristus nepelnītās žēlastības. Jo kā gan kārdinājums var būt pierādījums kaut kam ļaunam, ja mēs pirms brīža secinājām, ka tā nav laba zīme, ja kāds dzīvo bez kārdinājumiem, brīvi un netraucēti no visām cīņām pret ļauno!

To ir būtiski ieraudzīt. Lai mēs sekmīgi turpinātu lūgt šo lūgumu, ir nozīmīgi neizmist kārdinājuma priekšā. Kas domā, ka jau ir nonācis ienaidnieka varā, savus ieročus tūdaļ noliek. Aplūkosim šo jautājumu rūpīgāk! Daudzi dievbijīgi žēlastības bērni, jau sajūtot kārdinājuma tuvumu, mēdz zaudēt drosmi un domā: “Ja es būtu tikai kritis kādā grēkā, es neizsamistu par žēlastību, taču tagad es jūtu sevī ko ļaunāku – mīlestību uz grēku, un tas ir patiesi šausmīgi!”

Vai tu samierinies ar šādu mīlestību? – “Samierinos! Vai es varu samierināties? Tieši otrādi, es to uzskatu par pašu briesmīgāko, kas ir manī.” Redzi, tavs “es”, kas ienīst mīlestību uz grēku, ir tavs īstais “es”, tavs jaunais cilvēks. To, ko tu sauc par mīlestību uz grēku, Svētie Raksti tā nesauc. Svētie Raksti to sauc par miesu “ar kaislībām un iekārošanām” (Gal.5:24). Kā gan mēs varētu atpazīt kārdinājumu, ja nemaz nejustu savas kaislības un iekārošanas? Jā, tie ir patiesi kārdinājumi, ko tu jūti.

Tikai raugies, lai neļaujies šim kārdinājumam un nesāc tam paklausīt, bet ar ticības lūgšanu stājies miesai un velnam pretī! Lai kā tev klātos, tūlīt vērsies pie Dieva žēlastības troņa un nepelnītās apžēlošanas Kristū, tad tu vienmēr saglabāsi mūžīgo dzīvību Viņā, lai cik ļauni un dīvaini viss izskatītos.

Varbūt dažbrīd šķitīs, ka ļaunums ir tevi pilnīgi pārņēmis, kā M. Luters saka, “kad velns danco tev pa kājām un kāpj uz kakla”, un liekas, ka viņš jau sācis pār tevi brīvi valdīt, un viss tavs spēks, visa Svētā Gara žēlastība šķiet zudusi. Taču palikt rimtam un gaidīt uz To Kungu piķa melnās tumsas vidū – tā ir gudrība pilnīgajiem, jā, patiesi liela gudrība un brīnumaina žēlastība!

Tas ir pārāk dziļš noslēpums, ko Tas Kungs ar Saviem bērniem dara šādos tumšos piemeklējuma brīžos. Kas gribēs sekot savām sajūtām un šķietamībai, kritīs izmisumā. Zaudēt jebkādus sava spēka un dievbijības papildu balstus – tas ir tikai viens šo dziļo un satricinošo kārdinājumu mērķis. Dvēselei tās ir tik galējas un piķa melnas ciešanas tāpēc, lai cilvēkam neatstātu ne mazāko mierinājumu, ko tas saskatītu un sajustu. Viss mierinājums tam būtu tikai Tā Kunga dievišķā būtība, Viņa vara un Viņa uzticamība, uz ko mēs pilnībā varētu cerēt un paļauties.

Par šādiem kārdinājumiem sacīti Jēkaba vārdi: “Turiet, mani brāļi, to par lielu prieku, ka jūs krītat dažādās kārdināšanās, zinādami, ka jūsu ticības pārbaudīšana rada izturību” (Jēk.1:2-3). Un vēl: “Svētīgs tas vīrs, kas pastāv kārdināšanā, jo, norūdījumu sasniedzis, tas saņems dzīvības vainagu, ko Viņš ir apsolījis tiem, kas Viņu mīl” (Jēk.1:12). Apustulis šeit runā par grēka kārdinājumiem. To mēs skaidri redzam tajā, ko viņš saka (Jēk.1:13–14): “Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.” Ievēro šos vārdus – “kas pastāv kārdināšanā” pacietīgs, tas ir, nepagurst un nepadodas kārdinājumam, neizmist un neatkāpjas no žēlastības troņa, bet paliek cieši ticībā un pacietībā, lūgdams šo lūgumu: “Neieved mūs kārdināšanā!”

Arī Pēteris māca rīkoties tāpat, kad piedzīvojam velna kārdinājumu: “Tam turieties pretī stipri ticībā..” (1.Pēt.5:9).