Dzemdību sāpes

Šis ir vēl viens tēls, un līdzība ir dzemdību sāpes (Mt.24:8; Mk.13:8; Jņ.16:21 un tālāk; 1.Tes.5:3).

Ar šo norisi Kungs Kristus mums rāda, cik neizbēgamas ir sāpes dzemdību laikā, – taču no Dieva vārda uzzinām, ka tās ir grēkākrišanas sekas (1.Moz.3:16). Tajā pašā laikā mums tiek parādīts, cik liels ir prieks par bērna piedzimšanu – tas liek aizmirst visas sāpes.

“Kad sieva dzemdē, viņa ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt; bet, kad viņa ir dzemdējusi bērnu, viņa vairs nepiemin savas bēdas aiz prieka, ka cilvēks nācis pasaulē. Arī jums tagad ir skumjas. Bet Es jūs atkal redzēšu; tad jūsu sirds priecāsies, un neviens šo prieku jums neatņems.” (Jņ.16:21-22)

Visi šie tēli un līdzības par Dieva valstības nākšanu ir izteikti vienkāršas un skaidras. Tās mudina uz gatavību un modrību, vienlaikus modinot sirdī prieku par to, kas mums Kunga Kristus vārdos ir apsolīts, – tieši, ievērojot visu pretestību šajā iznīcīgajā pasaulē.

Laiku beigas, Dieva valstības nākšana un Kristus atkalatnākšana neseko iekšēji vēsturiskas, augšupejošas attīstības gaitai, bet īstenojas sīvā cīņā, kā to plašākā izklāstā parāda sinoptiskā apokalipse (Mk.13) un Jāņa apokalipse un kā tas īsa kopsavilkuma veidā redzams 1.vēstules korintiešiem 15.nodaļā. Augšāmcēlies un pie Dieva labās rokas paaugstinātais Dieva Dēls, mūsu Kungs, ir Tas, kas ne tikai mums pa priekšu gājis ceļu cauri nāvei uz dzīvību, bet arī mūsu labā uzveicis varas, kas pretojas Dievam.

“Un tad nāk gals, kad Viņš nodod Valstību Dievam un Tēvam, kad Viņš būs iznīcinājis katru valdību, varu un spēku. Jo Viņam vajag valdīt, tiekāms Viņš noliek visus ienaidniekus Sev zem kājām. Kā pēdējais ienaidnieks tiks iznīcināta nāve. Jo Tas Viņam ir visu nodevis zem Viņa kājām; bet, kad saka: viss Viņam nodots, – tad, protams, izņemot To, kas Viņam visu nodevis.” (1.Kor.15:24–27)

Kas apsolīts attiecībā uz nākotni, tas ir spēkā jau mūsu tagadnē.

“Ko nu sacīsim par visu to? Ja Dievs par mums, kas būs pret mums? Viņš jau Savu paša Dēlu nav saudzējis, bet To par mums visiem nodevis nāvē. Kā tad Viņš līdz ar To mums nedāvinās visas lietas? Kas vēl apsūdzēs Dieva izredzētos? Vai Dievs, kas mūs taisno? Kas mūs pazudinās? Vai Kristus Jēzus, kas ir nomiris, vēl vairāk, kas ir augšāmcēlies un ir pie Dieva labās rokas, kas arī mūs aizstāv? Kas mūs šķirs no Kristus mīlestības? Vai ciešanas, izbailes, vajāšanas, bads, ­plikums, briesmas vai zobens? Gluži, kā ir rakstīts: Tevis dēļ mēs ciešam nāvi augu dienu, mēs tiekam turēti līdzīgi kaujamām avīm. Nē, visās šinīs lietās mēs pārpārim paliekam uzvarētāji Tā spēkā, kas mūs mīlējis. Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” (Rom.8:31-39)

Tā nu ticība turas pie Jēzus Kristus, kas ne tikai ir apsolījis mums Dieva valstību, bet arī to izcīnījis. Lai mēs varētu zināt un iztēloties, kas reiz notiks, Dieva vārds norādītajās vietās atkal un atkal ved mūs pie Jāņa atklāsmes grāmatā aprakstītā Dieva troņa, Dieva slavēšanā, kurai zemes draudze pievienojas debesu draudzei, būdama vēl savā svētceļojumā, lai savienotos ar to piepildījumā. Tādēļ kristietis, dzīvodams uz zemes, zina, ka “mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzu Kristu, kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai, ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.” (Fil.3:20-21).

“Jo mums šeit nav paliekamas pilsētas, bet mēs meklējam nākamo. Nesīsim tad caur Viņu slavas upuri Dievam vienumēr, tas ir, lūpu augli, kas Viņa Vārdu slavē. Neaizmirstiet labu darīt un dāvanas dot, jo tādi upuri Dievam labi patīk.” (Ebr.13:14–16)