Draudzes atziņa caur Jēzu Kristu

Iepriekš aplūkotie Bībeles teksti sniedz ieskatu kristīgās draudzes būtībā un kristīgās ticības īstenībā. Dieva vārds izgaismo arī baznīcas būtību mūsdienās. Tā nav nejaušība, ka viscaur sastopama Tēva, Dēla un Svētā Gara trīsvienība un nevis kā kaut kāds formulējums, bet gan kā Dieva izpausme un rīcība, kas nosaka baznīcas reālo dzīvi un ticību.

Tur, kur pat teoloģijā ir aizsegts ieskats šajā trīsvienīgā Dieva darbībā pie mums, mums to, kas notiek draudzē, var uzskatāmi parādīt kristīgā māksla.

Baroka kanceles altāriem ir – tikai ar nelielām novirzēm – kopīga programma[1]. Tā sākas pašā augšā ar “nepieejamu gaismu” (1.Tim.6:16), kurā nepieejami mīt Dievs. Zem tā mēs redzam Jēru, kas nes pasaules grēku un kas stāv Dieva goda krēsla priekšā (Jņ.1;29; Atkl.5,6). Zem kanceles jumtiņa, virs mācītāja galvas ir Svētā Gara balodis, kurš darbojas un tiek saņemts sludinātajā vārdā. Draudze pa lielākai daļai šo balodi tieši neredz, bet arī mācītājs to var ieraudzīt tikai tad, ja paskatās augšup. Uzklausot vārdu, draudzei atklājas skats uz Jēru, pie dažiem kanceles altāriem caur krustu, dievišķās Trīsvienības būtību; šī būtība tiek rādīta staru mirdzumā. Tā Dievs sevi atklāj Kristū caur Svēto Garu savā vārdā – tādu, kāds Viņš ir no mūžības uz mūžību.

Iespējams, ka tās ir teoloģijas noplicināšanas sekas, ja mūsdienu kristīgajā mākslā Trīsvienības attēlojumi ir reti sastopami. Ir jāņem vērā vēl kāda atziņa: Bībeles teksti atklāj kristīgās draudzes dzīvi visā tās kopsakarā, pie kam principā ir izslēgta teoloģijas un draudzes atdalīšana. Teoloģija nav uzskatāma par īpašu teoriju, kas īstenojama praksē, teorija, kas dod iespēju veikt praktisko darbu. Viduspunktā šeit ir dievkalpojums, no kura iziet viss kā Gara darbība un uz kuru ir attiecināts viss tas, kas veido draudzes identitāti un sadraudzību šajā Garā. Ar to tiek labi parādīta jēdziena “ortodoksija” saturs tā sākotnējā nozīmē, kad to attiecina uz īsto, pareizo dievkalpojumu, īsto Dieva godināšanu un īsto, patieso sludināšanu.

Bet ja mēs ļaujam Rakstu vārdam sev atdarīt acis, lai spētu saskatīt draudzes garīgās dzīves īstenību, tad rodas arī atziņa par to, kādi ir baznīcas uzdevumi, ņemot vērā tās teoloģisko atbildību. Tas pamatā nenozīmē neko citu, kā to, ka kristīgā draudze tiek saturēta kopā ar īsto, pareizo kristīgo dievkalpojumu, tā paliek tajā un tādējādi saņem to, no kā tā dzīvo ticībā, lai beigās Dieva tiesā varētu pastāvēt Jēzū Kristū un varētu palikt pie Viņa mūžībā.

Bet teoloģiskā atbildība nav nosacījums tam, lai tas notiek, bet gan tā izriet no fakta – tātad, pēc tā – ka tas notiek. Gara identitāte neizriet no kādas teoloģiskas konstrukcijas, bet gan atšķirot patiesības Garu no maldu gara, kuri viens ar otru cīnās vienmēr un tieši tur, kur Dieva patiesība tiek apliecināta šajā pasaulē. Baznīcas būtības pamata definējums tādēļ saistāms, atbilstoši Mt.16:18 un 28:20, ar apsolījumu “ka ir viena svēta baznīca, caur visiem laikiem pastāvoša, kas ir svēto kopība, kurā skaidri māca evaņģēliju un pareizi pārvalda sakramentus” (CA 7).

Bet kļūdas vienmēr sākas tur, kur baznīcas pastāvēšanai un Jēzus Kristus apliecināšanai pamatā tiek likts kaut kas cits un ar to tiek aizstāts īstais pamats. Ja par kristīgās draudzes garīgo viduspunktu tiek atzīts dievkalpojums, tad arī teoloģiskā atziņa tiks virzīta nevien uz piebalsošanu, bet arī uz savas balss pievienošanu trīsvienīgā Dieva slavēšanā un godināšanā.

---

[1] – Šeit ir runa par kanceles altāri Erlangenes baznīcā Altstädter Kirche.