Dieva žēlastība nepazīst robežas

“Bet visādi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Viņu, lai klausītos Viņu. Bet farizeji un rakstu mācītāji kurnēja un sacīja: “Šis pieņem grēciniekus un ēd kopā ar tiem.” Tad Viņš tiem stāstīja šādu līdzību: “Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Un to atradis, tas prieka pilns to ceļ uz saviem pleciem un, mājās nācis, sasauc savus draugus un kaimiņus un tiem saka: Priecājieties ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku, tāpat būs lielāks prieks debesīs par vienu grēcinieku, kas atgriežas, nekā par deviņdesmit deviņiem taisniem, kam atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kura sieva, ja tai ir desmit graši un tā vienu no tiem ir pazaudējusi, neaizdedzina sveci un neizmēž māju, rūpīgi meklēdama, līdz kamēr tā to atrod? Un, atradusi to, tā sasauc savas draudzenes un kaimiņienes un saka: priecājieties ar mani, jo es savu grasi esmu atradusi, kuru biju pazaudējusi. Gluži tāpat, Es jums saku, ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu grēcinieku, kas atgriežas.” [Lk.15:1-10]

Šis evaņģēlija teksts mums atklāj Jēzus neizsmeļamo un neierobežoto mīlestību, kas vēlas izmantot katru iespēju, lai aprūpētu un dziedinātu grēka ievainotās dvēseles. Pretstatā šai bezgalīgajai un nesavtīgajai Kristus mīlestībai pret vājo grēcinieku mums tiek rādīta farizejiskā liekulība un augstprātība. Viņi savu stāvokli un tikumiskos panākumus vērtē daudz augstāk par Kristus žēlastību.

Šādu pretstatu Svētais Gars šeit lieto divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai kristietis mācītos atšķirt liekulību no patiesās Dieva mīlestības. Otrkārt, lai mūs mācītu, ka Dieva žēlīgajam nodomam attiecībā uz cilvēku nav nekādu ierobežojumu. Pestīšana nav apsolīta vienīgi tādai ļaužu kopai, kuras tikumība vai morālā pilnība būtu atbilstoša un piemērota Dieva žēlastībai. Kristus upuris ir dots visas cilvēces labad un visiem ļaudīm Dievs dāvā vienādas iespējas iekļūšanai mūžībā neatkarīgi no cilvēka amata, kārtas un turības.

Pārmetumiem, ka tā tiek noniecināti cilvēka mēģinājumi tiekties pēc tikumiski augstvērtīgas dzīves, nav pamata. Patiešām, Evaņģēlija apsolījums neko nesaka par ētisko pilnveidošanos, bet tas runā par cilvēka grēcīgās dabas dziedināšanu – par atpestīšanu no nāves, grēka un velna varas.

Tātad – Svētais Gars Evaņģēlijā mūs māca nevis par to darbu, ko cilvēks veic sevis labad, bet gan par to, ko Dievs dara cilvēka glābšanas labad. Jo visa cilvēce ir vainīga Dieva priekšā, visiem draud pazušana, un tāpēc visiem ir nepieciešama pestīšana. To nevar iegūt ar tikumisku dzīvi.

Šajā evaņģēlijā mēs mācāmies arī to, ka Jēzus meklē tādus, kas neatraida Viņa mīlestību. Pestīšanas darbā cilvēkam nepieder nekāda iniciatīva – nedz to sākot, nedz arī beidzot. Visa pestīšana ir pilnīga, neierobežota Dieva mīlestība, kas nabaga grēciniekam tiek dāvāta pilnīgi par velti Kristus nopelna dēļ. Tomēr, kaut arī Jēzus ir nācis, lai glābtu visus cilvēkus, ne visi pieņem Dieva dāvāto žēlastību.

Kristus nevēlas nevienu pazudināt, bet tā ir pašu cilvēku vaina, ka viņi noraida Dieva piedāvāto žēlastību, kas tiek sniegta caur Dieva žēlastības līdzekļiem – Evaņģēliju un sakramentiem, proti Svēto Kristību un Svēto Vakarēdienu. Cilvēki to noraida, jo netic Dieva apsolījumam par grēku piedošanu un mūžīgu dzīvošanu, mūžīgu mieru, mūžīgu svētlaimi Dieva apsolītajā Debesu valstībā, viņi netic, ka Dievs īsteno Savu apsolījumu ar šādiem vienkāršiem līdzekļiem.

Kāpēc mums šodien ir jāklausās stāsts par kādiem farizejiem jūdu tautā? Kāpēc mums ir jāņem vērā tas, ko kādreiz – pirms divtūkstoš gadiem bija mācījuši jūdu garīdzniecībai piederīgi priesteri? Tāpēc, ka farizejismā mēs redzam atspoguļotu viltīgāko, ļaunāko, liekulīgāko cilvēka grēcīgā prāta radīto dievkalpojuma formu, kas nepazīst nedz tautību, nedz valodu, nedz valstu, nedz kultūru un tradīciju, nedz reliģiju, nedz arī laika robežas. Šī liekulības atblāzma izpaužas ne tikai laicīgajā pasaulē. Daudz viltīgākā veidā tā tiecas izpausties kristīgajā draudzē. Tāpēc šis farizejisms nav svešs ari mums šodien.

To visā savā kailajā neglītumā un ļaunumā Tas Kungs ir atklājis Kalna sprediķi. Liekulība allaž ir centusies slēpties aiz dievbijības izkārtnes: aiz dievbijīgām frāzēm, pazemīgu izskatu, pielūgšanas formām, tērpiem, dziesmām un citiem kristietības atribūtiem, kas paši par sevi ir labas un nepieciešamas lietas. Tām ir sava vieta gan kristīga dzīvē, gan draudzes dievkalpojumā. Tomēr farizejisma problēma ir tā, ka tas nepazīst Dieva taisnību, žēlastību un mīlestību. Tāpēc farizejisma pazīšana var palīdzēt ticīgajiem norobežoties no viņu maldiem, lai ticībā tuvotos savam Pestītājam, kas grib nevis pazudināt nabaga cilvēku, bet gan dāvāt mums apsolīto miera valstību Debesīs.

Kāda tad bija šī farizeju mācība? Farizeji, kā zināms, piederēja rēja pie jūdu augstākās garīdzniecības. Viņi mācīja, ka Dieva griba cilvēkam ir izpildāma, ja Dieva baušļi netiek ārēji pārkāpti. Lai palīdzētu pildīt baušļus, priesteri tiem vēl pievienoja savus paskaidrojumus. Līdz ar to baušļu pareiza izpratne tapa atkarīga no šo priekšrakstu pildīšanas. Taču viņi nesludināja par cilvēka grēcīgumu, par Dieva mīlestību pret nabaga grēcinieku, par svētību, ko nes Kristus ciešanas un nāve, par cerību uz Evaņģēlija apsolījumu. Tie runāja vienīgi par to, kā sasniegt mūžību ar savām pūlēm un centieniem. Viņi nepazina nedz Dieva žēlastību, nedz arī paši parādīja žēlastību nabaga grēciniekiem. Viņi asi nosodīja grēciniekus un pameta viņus velna varā. Tā viņi attēloja Dievu kā dusmīgu un bargu Dievu, kas nepazīst žēlastību. Viņi apgalvoja, ka neveiksmes cilvēka dzīvē ir izskaidrojamas ar kādu konkrētu grēku, bet veiksmes – ar paklausību. Tāpēc ari Pestītājs nopēla jūdu augsto garīdzniecību, ka tā ar saviem priekšrakstu mūriem ir nošķīrusi draudzi no Dieva, līdz ar to norobežojot no pestīšanas ne tikai sevi, bet liedzot ari draudzei tuvoties Dievam. Šie priekšraksti rada vienīgi baušļu pildīšanas šķietamību un nesniedz patiesu grēkatziņu, kura liek cilvēkam meklēt nevis savu taisnību, bet gan paļauties uz Kristus sniegto žēlastību Evaņģēlijā. Tieši tas arī ir tīrais un nesagrozītais Evaņģēlijs – ka Kristus vārdā cilvēkam tiek pasludināta grēku piedošana, miers un mūžīgā dzīvība.

Ko mēs redzam aplūkojamā evaņģēlija tekstā? Te redzam Jēzu dažādu ļaužu ielenkumā – tur ir ne tikai muitnieki un citi sabiedrības zemākie slāņi, bet ari jūdu augstākās garīdzniecības pārstāvji. Šī tautas cienījamākā daļa vairījās no jebkāda kontakta ar muitniekiem un grēciniekiem, jo uzskatīja sevi par taisniem un godājamiem ļaudīm. Tāds domāšanas veids ir raksturīgs grēcīgā cilvēka dabai, uzskatot, ka cilvēka ieņemamais stāvoklis un amats un turība nosaka gan viņa tikumību, gan godīgumu un taisnību. Viņiem nebija pieņemams uzskats, ka visi cilvēki ir vienlīdz grēcīgi, kā to mācīja Kristus Dieva vārds.

Lūka ļoti skaidri parāda šis abas atšķirīgās attieksmes pret Evaņģēliju. Kāpēc muitnieki un grēcinieki nāk un labprāt klausās Jēzus vārdos? Viņus valdzināja Jēzus labsirdība un žēlastības pilnie un svētīgie vārdi. Jēzus labvēlīgā attieksme mudināja viņus pulcēties ap Dieva vārdu. Šiem ļaudīm bija nepieciešamas tās dāvanas, ko Jēzus visiem piedāvā taisnība, miers un prieks. Viņiem radās pārliec, ka Jēzus nevienu ne atstums un neatraidīs, kaut ari viņi tiešām ir grēcinieki.

Arī šie priesteri pulcējās pie Jēzus. Tomēr atšķirībā no muitniekiem un citiem grēciniekiem viņi nepulcējās, lai rastu mieru un iepriecu Jēzus vārdos. Viņi neuzskatīja sevi par tādiem, kam nepieciešama dziedināšana. Augstprātībā viņi uzskatīja, ka ne jau tāpat vien Dievs viņus ir izraudzījis svēto priestera amatu draudze. Viņi uzskatīja, ka to ir izpelnījušies ar savu pilnību.

Kurš no jūsu vidus, kam ir simts avis un kas vienu no tām ir pazaudējis, neatstāj visas deviņdesmit deviņas tuksnesī, lai ietu pakaļ pazudušajai, līdz kamēr tas to atradīs? Šeit Jēzus māca, ka tas, kam patiesi rūp ganāmais pulks, dosies avs meklējumos nevis aiz bailēm no iespējamā zaudējuma, kas ir liekulīgo pašlabuma meklētāju vienīgā interese, bet gan tāpēc, ka ir žēl pašas avs, kas, vientulībā klīstot, būtu lemta dažādām ciešanām, paliktu bezpalīdzīga un atrastos pat nāves draudu priekšā. Citiem vārdiem sakot, ja jau vienkāršs gans ir tik iejūtīgs pret parastu jēru, cik daudz vairāk Dievs ir līdzjūtīgs pret cilvēka dvēseli. Tāpat arī – ja cilvēks priecājas, atrodot katru nomaldījušos avi, cik gan daudz lielāks prieks ir Tēvam Debesis par katru grēcinieku, kas ir atgriezies Tēva mājā. No otras puses, ja jau Dievs tā mīl katru grēcinieku, vai tad arī cilvēkam nevajadzētu rīkoties tāpat, tas ir, nevis sodīt savu tuvāko – grēcinieku, bet lūgt Tēvam pēc Svētā Gara dāvanas, lai brāļu starpā valdītu mīlestības attiecības?

Arī otrajā līdzībā Kristus rāda savu neatslābstošo mīlestību, kas nenicina pazudušo grēcinieku un nekaunas zemoties pat sabiedrības noniecināto, atstumto priekšā, lai tikai varētu glābt kaut vienu pazudušo dvēseli. Pasaules acis šai dvēselei nav nekādas vērtības, tāpēc pret tādu cilvēku tā izturas ar nicinājumu un nievājumu, tai ir pilnīgi vienalga, kas ar viņu notiek. Tur pretim patiesā mīlestība nekaunas doties pat pie visnecilākā un nožēlojamākā Ja vajadzēs, tad meklēs pazudušo pat putekļos un pasaules atkritumos, lai tikai varētu piedot pārkāpumus un kaut vienu izraut no velna nagiem. Vēl vairāk, Tas Kungs paēdina savas mīļās avis ar ēdienu, kas dāvā tām mūžīgu dzīvību kopā ar Tēvu un Dēlu un visiem svētajiem Debesu valstībā.

Tā ir Debesu Tēva mīlestības griba, ka soda vietā, ko tu esi pelnījis, tu saņem mūžīgu dzīvošanu Debesu valstībā, ko tu neesi pelnījis. To tu esi saņēmis nevis savas, bet svešās taisnības, tas ir, Kristus taisnības dēļ. Lūk, kā Dievs Tēvs attiecas pret tevi: Viņš piedod tavus pārkāpumus, Viņš uzklausa tavas lūgšanas un dāvā tev visaugstāko dāvanu – Svēto Garu, ka tu vari visas savas vajadzības lūgšanā nest Dieva priekšā. Uz šādu Dieva žēlastību tu vari droši paļauties, jo Dievs nemelo. Pateicība, slava un gods Trīsvienīgajam Dievam par Viņa brīnišķo žēlastību! Āmen.