Dieva trīsvienība

Nu mēs nonākam pie Dieva trīsvienības, kura “Tēva, Dēla un Svētā Gara” vārdā mēs esam kristīti. Daudziem, arī teologiem, Dieva trīsvienība šķiet kā noslēpums vai kaut kas nesaprotams.

Patiesībā, ja tā labi padomā, tas var būt, ka viens vienāds ar trīs un trīs vienāds ar viens, tad matemātiski tas ir ne tikai nesaprotami, bet vienkārši nepareizi. Taču, lai mēs spētu patiesi Dievu iepazīt, mēs nedrīkstam vadīties pēc saviem priekšstatiem un vēlmēm. Mums nav pašiem jāizveido Dieva attēls vai jādefinē Viņu apzīmējošais jēdziens, bet mierīgi jāapdomā, ka arī skaitļi ir Dieva radīti un ka visu Dieva radību var izteikt skaitļu formā. Dievs neparādās skaitļos, Viņš stāv pāri tiem.

Dievu pareizi var izprast tikai tā, kā Viņš pats mums ir atklājies savos Rakstos. Tieši tas notiek šajā Evaņģēlija vietā par Jēzus kristīšanu. Trīsvienības noslēpums atklājas tajā, ka Jēzus no Nācaretes nosaukts par Dieva Dēlu caur Svēto Garu baloža veidā un Tēva balsi no debesīm. Tā ir Dieva klātnība Bērnā Bētlemes kūtiņā, jaunajā vīrietī, kurš nāk pie Jāņa Kristītāja un liek sevi kristīt, un cilvēkā, kuru notiesā uz nāvi un piesit krustā – par mums, par tevi un par mani.

Mīļā draudze, mums nevajag lauzīt galvu par to, kāds ir Dievs tur tālumā, bet paļauties uz Jāņa vārdiem: “Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” Pats galvenais ir tas, ka mēs ieraugām, ka Dievs ir mums tuvu, jā, Viņš ir mūsos. Dieva Vārds atver mums acis, lai to ieraugām.

Un te nu atkal mēs nonākam pie savas kristības. Atcerēsimies, kā Lutera “Mazajā Katehismā” skaidrota kristības dāvana un iedarbība:

“Ko dod vai ko līdz kristība?

Tā dara, ka grēki top piedoti, tā pestī no velna un nāves un dāvā mūžīgo svētlaimi visiem tiem, kas tic, ko Dieva apsolījuma vārdi saka.

Kuri ir šie Dieva apsolījuma vārdi?

Mūsu Kungs Jēzus Kristus saka: “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet kas netic, tas tiks pazudināts.” [Mk16:16]”

Šajā kopsavilkumā paskatīsimies, kā turpinās stāsts par Jēzu no Nācaretes. Pēc vēstījuma par kristīšanu Jordanā Evaņģēlijā stāv rakstīts: “Tad Gars Jēzu aizveda tuksnesī, ka Tas taptu velna kārdināts”. Pēc kristības Jēzus tiek kārdināts, tas nozīmē, pārbaudīts. Viņš šo kārdinājumu izturēja, kā rakstīts Vēstulē Ebrejiem ceturtajā nodaļā: “…bez grēka…”

Šeit nu mēs redzam – Jēzus, saņemot kristību no Jāņa, ir mūsu priekšgājējs, paraugs. Viņš mums atvēra ceļu caur to, ka dāvā mums grēku piedošanu, ja mēs tos no sirds nožēlojam un sūdzam. Viņš uzvarēja velnu, kuru mēs gan bieži vēl sastopam savā dzīvē. Bet mēs varam velnam acīs pateikt: “Tev vairs nav varas pār mani, jo Jēzus tevi ir uzvarējis.” Visbeidzot, Viņš ar savu visspēcību ir uzvarējis nāvi, jo ir augšāmcēlies no mirušajiem. Skatoties uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, mēs ar pilnu paļāvību drīkstam teikt: “Tāpēc es esmu pārliecināts, ka ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne varas, ne lietas esošās, ne nākamās, ne spēki, ne augstumi, ne dziļumi, ne cita kāda radīta lieta mūs nevarēs šķirt no Dieva mīlestības, kas atklājusies Kristū Jēzū, mūsu Kungā!” [Rom.8:28]

Kungs, stiprini un pasargi mūs caur ticību, ka caur Kristību paliekam nesaraujami saistīti ar Tevi laikā un mūžīgi. Āmen.