Debesu valstības līdzības
Līdzībām Jēzus pasludinājumā ir īpaša nozīme un centrālā vieta: “Un daudzās tādās līdzībās Viņš uz tiem vārdu runāja, tā ka tie to varēja klausīties. Bet bez līdzībām Viņš uz tiem neko nerunāja; bet Saviem mācekļiem Viņš visu īpaši izskaidroja” (Mk.4:33-34).
Atbilstoši grieķu vārda nozīmei, παραβολή, literāri tā ir “nostādīšana līdzās” jeb “salīdzināšana”. Ģeometriski parabola ir no bezgalības nākoša un uz bezgalību vedoša, aksiāli simetriska, atvērta līkne, kur visi punkti uz šīs tāpat uz bezgalību vedošās līnijas ir vienādā attālumā no centrālā punkta (fokusa). Tādēļ ar šo fokusu mūsu skatienam atklājas kaut kas tāds, kas nāk no optiski netveramām likumsakarībām. Varam domāt arī par parabolas spoguli, kas sakrāj gaismu vienā punktā vai arī otrādi – izstaro to tālāk, veidojot paralēlu staru kūli. Matemātiski vārds παραβολή sastopams pamata rēķinos, attiecībā uz dalīšanu, kur no skaitļa tiek izdalīti nākamie tajā ietvertie skaitļi. Šīs – literārā, ģeometriskā un matemātiskā – nozīmes sniedz bagātīgus skaidrojumus, norādot uz arvien dziļāku slāni, kurš ne tikai verbāli, bet pēc būtības ietverts vai arī apslēpts aplūkojamajās lietās.
Ebreju rakstos vārda παραβολή vietā ir vārds mashal. Tas apzīmē sakāmvārdus vai tēlainu izteiksmes veidu – tādu, kādu mums parāda Salamana Pamācību grāmata. Grāmata sākas ar pamudinājuma vārdiem:
- “Salamana, Israēla ķēniņa, Dāvida dēla, pamācības piesavināties dzīves ziņu, iekšēju stāju un prātu, mācīties gudrību, tiesu, taisnību un vienkāršas sirds skaidrību, lai neprašas kļūtu pratēji un jaunieši prātīgi un apdomīgi. Kas ir gudrs un zinīgs, tas klausās un labojas, un, kas ir prātīgs, tas ļaujas sev ko sacīt, lai viņš šīs pamācības un to īsto izpratni uztvertu pareizi, tāpat arī zinīgo vīru mācības un viņu paraugus. Bijība Tā Kunga priekšā ir atziņas sākums. Ģeķi nonievā gudrību un pamācību” (Sal.pam.1:1–7).
Šīs filoloģiski vēsturiskās norādes ir svarīgas, lai saprastu, ka Jēzus līdzības nav tikai tēli, ar kuriem kaut kas tiek uzskatāmi parādīts vai paskaidrots. Tā ir literāra forma, kurā arvien svarīga ir salīdzinājuma nozīme, proti, kas ar šo salīdzinājumu domāts. Tomēr Jēzus līdzības ir caurcaurēm eshatoloģiskas, vērstas uz pēdējām lietām un Dieva valstību. Izmantojot dažādus motīvus, sajūtām uztveramais ar vārda palīdzību kļūst caurspīdīgs, atklājot to, kas Dieva darbos vēl nav saskatāms, tieši uzlūkojot. Ar Jēzus vārdiem, aplūkojot līdzības par sēju un pļauju, par pērli, par sinepju graudiņu vai par raugu, ikdienišķas norises paver ceļu atziņām par Dieva valstību, par to, kas notiek, īstenojoties Dieva valdīšanai un tiesai (Mt.13; Mk.4; Lk.8). Dieva darbi tagadnē, kas mūsu acīm vēl paliek apslēpti, šādā veidā ar Jēzus vārdu palīdzību tiek darīti saskatāmi.
Protams, šo pāreju no klausīšanās uz skatīšanu nevar padarīt iespējamu vienkārši ar tēlu un salīdzinājumu palīdzību. Drīzāk gan tie ir visas tā sauktās pārneses homilētikas dziļākie maldi*, kurā tēliem un salīdzinājumiem no “modernā cilvēka” dzīves pieredzes vajadzētu atklāt izpratni, it kā paverot ceļu Dieva vārdam. Gana bieži notiek tā, ka šie tēli un salīdzinājumi vai arī nebibliskie teksti aizēno Svētos Rakstu.
Tomēr pats Jēzus par līdzībām saka, ka tās kalpo nevis labākai izpratnei, bet pat nocietināšanai.
- “Un, kad Viņš bija viens pats, tad tie, kas līdz ar tiem divpadsmit bija pie Viņa, Viņam vaicāja par līdzībām. Un Viņš uz tiem sacīja: “Jums ir dots Dieva valstības noslēpums; bet tiem, kas ārā, viss tas notiek līdzībās, ka tie redzēdami redz un nenomana un dzirdēdami dzird un nesaprot, ka tie neatgriežas un neiegūst piedošanu.”” (Mk.4:10–12; Mt.13:15–17; Lk.8:9-10; Jes.6:9-10).
Dieva valstības atziņa netiek sniegta ar uzskatāmības palīdzību, bet tiek dota no paša Dieva, tādēļ šeit, tāpat kā Jāņa atklāsmes grāmatā, sacīts: “Kam ausis dzirdēt, tas lai dzird..” Mācekļiem šī atziņa ir dota, jo viņi atzīst un apliecina Jēzu Kristu, Dieva Dēlu (Mt.16:16; 1.Kor.12:1–3). Pasludinājumam, kurā pats Jēzus Kristus mums saka: “Kas jūs klausa, tas klausa Mani, un, kas jūs nicina, tas nicina Mani. Bet, kas Mani nicina, tas nicina To, kas Mani sūtījis” (Lk.10:16), nekādā ziņā nav mērķis nodrošināt izpratni pilnīgi visiem, bet šis pasludinājums notiek tādēļ, ka trīsvienīgais Dievs Savā Dēlā un ar Sava Gara starpniecību atklājas šajā vārdā tam, kuram grib atklāties. Tas nekādā ziņā nenoved visos gadījumos tikai pie izpratnes, bet arī pie nocietināšanās, pie tiesas un pie glābšanas. Mēs zinām, ka tas notiek arī tad, ja nevaram zināt, kad un pie kura tas notiks. Kas to neatzīst attiecībā uz savu kalpošanu draudzē, tas nenovēršami ved draudzi nevis atpakaļ pie Dieva, bet atstāj to tieši tādā attālumā no Dieva, par kuru viņš domā, ka to nepieciešams pārvarēt, un cer, ka viņam tas izdosies.**
Tas, kas mums jāatzīst attiecībā uz līdzībām, attiecas arī uz visu Jēzus pasludinājumu un ir saņemts kopā Jēzus Kristus personā, vārdos un darbos. Caur Viņu, klausoties Viņa vārdu, nākam skatīšanā – ar Svētā Gara darbības palīdzību. Izejot no šīs atziņas, ir saprotams, kā ar vārdu (balsi) un Sakramentu dažādos veidos tiek atvērtas durvis pārejai no apsolījuma uz piepildījumu, no tagadnes uz nākotni, no tā, kas šajā pusē, uz to, kas viņā pusē, un cauri nāvei uz mūžīgo dzīvošanu. Norādot dažus izšķirošos punktus, aplūkosim tos.
* – Šīs “pārneses homilētikas” raksturīga iezīme ir pārlieku garie sprediķu ievadi vai arī svešu tekstu un piemēru izmantošana. Tomēr uzskatāmība un saprotamība pasludinājuma un pamācības gaitā nekādā ziņā nav vienāda.
** – Šajā vietā bieži spontāni atskanošais iebildums, ka tādā gadījumā varētu vienkārši lasīt no kanceles Bībeli, šādā zobgalīgā veidā parāda, ka nezina un neatzīst garīgo būtību, kāda piemīt kalpošanai ar vārdu un Sakramentu un tās darbībai bauslībā un Evaņģēlijā.

Ieskaties