Cilvēki ar skaudību skatās uz Dieva labestību

“Vai tad man nav tiesības darīt ar savu mantu, kā es gribu? Jeb vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” [Mt.20:15]

Diez vai var rasties šaubas par kādu Dieva labestību runā šodienas teksts. Šī nav Dieva labestība dabas jeb pasaules valstībā, bet gan Viņa labestība žēlastības Valstībā. Dievs pierāda savu lielo labestību, vienīgi no žēlastības dāvājot Savu dārgo Dēlu, dāvājot grēku piedošanu, taisnību, dzīvību un pestīšanu visiem, kurus Viņš aicina savā Valstībā, līdzībā to saucot par savu vīna dārzu. Viņš neprasa nopelnus, jo visi cilvēki ir vienlīdz necienīgi un vienlīdz pelnījuši tikai dusmas. Tomēr, tā kā Kristus viņus ir atpestījis, Dievs visiem piedāvā vienu un to pašu žēlastību.

Daudzi seko aicinājumam uz Kristus Valstību, kad viņi vēl ir bērni. Citi jaunībā sadzird aicinājumu, pēc tam, kad pavadījuši nožēlojamu bērnību bez Dieva. Daži pirmo reizi dzird Dieva vārdu pusmūžā, kad visu savu jaunību ir pavadījuši kalpojot pasaulei. Un vēl citi jau ir kļuvuši veci, kad viņi pirmo reizi apdomā pestīšanu. Daudzi iespējams ir dzīvojuši godpilnu dzīvi, bet citi ir krituši lielos un nopietnos grēkos. Dzīves laikā dažiem ir nācies nest smagas ciešanu nastas, bet citiem dzīve bijusi vieglāka. Ko Dievs dara? Viņš ir tik labs, ka nešķiro, bet visiem piedāvā vienu un to pašu žēlastību, sakot: “Redzi, Mans mielasts sataisīts! Kas nāk pie Manis, to Es tiešām neatstumšu. Ikviens, kas piesauc Tā Kunga Vārdu, tiks izglābts.” Un vai tas viss nenotiek ar Dieva žēlīgo pavēli? Vai visi patiesie Evaņģēlija sludinātāji neaicina visus grēciniekus bez atšķirības pie Tā Kunga žēlastības galda – jaunus un vecus, dižus un vājus, bērnus un sirmgalvjus, godājamus un bezdievīgus? Neviens netiek atstumts.

Bet kur tagad stāv daudzi cilvēki? Mūsu tekstā Tas Kungs saka: “Vai tava acs ir skaudīga, ka es esmu labs?” Mums ir šīs skaudīgās acs piemērs jūdu tautā, it īpaši farizeju vidū. Viņi dzīvoja zem bauslības jūga, un tāpēc domāja, ka pie viņiem nāks Mesija, kas viņus pagodinās, pakļaujot viņiem visus cilvēkus. Tomēr, kad Kristus paziņoja, ka Viņš ir apžēlojies par visiem, pieņemot gan godājamos, gan grēciniekus, viņi sajutās aizvainoti un sacīja: “Kāpēc mūs, kas tik ļoti esam rūpējušies par Bauslību, būtu jāpadara par līdzīgiem šiem grēciniekiem?” Tā vietā, lai pieņemtu Kristu, viņi Viņu nozākāja, vajāja un sita krustā.

Tā ir arī šodien. Kad kāds sludina, ka cilvēkam ir jābūt tikumīgam, lai nopelnītu ceļu uz Debesīm, cilvēki to slavē kā taisnības sprediķi. Tomēr, kad šie paši cilvēki dzird sakām: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt,” tādējādi piedāvājums saņemt žēlastību visiem grēciniekiem bez izšķirības, viņus aizvaino un viņi uzskata, ka tā ir viltus doktrīna. Viņi atbild: “Kā gan šis vai tas milzu grēcinieks spēj nonākt Debesīs gluži tāpat kā es, kurš jau no bērnības esmu domājis par tikumiem un taisnību? Man nevajag tādu reliģiju!” Šie cilvēki ar skaudību skatās uz Dieva labestību. Cik gan tas ir šausmīgs grēks! Dieva vārds mums saka, ka Debesu eņģeļi priecājas par katru grēcinieku, kas nožēlo grēkus un atrod žēlastību. Tāpēc tas, kurš nevēlas, lai žēlastības evaņģēliju pieņemtu grēcinieki, kļūst par velnu, un viņa vēlme ir, lai visa cilvēce ietu bojā. Viņš kļūst par velnu pat pats sev, jo tas, kurš skatās ar skaudību, kad citiem grēciniekam tiek piedāvāta žēlastība, tas pats noraida Evaņģēliju un izslēdz pats sevi no žēlastības un neatgriezeniski pazūd.

Ak, neskatīsimies ar skaudību uz Dieva labestību, bet priecāsimies un gūsim mieru tajā. Pateiksimies Tam Kungam un slavēsim Viņu, jo Viņš aicina visus grēciniekus – arī mūs – pie Sevis.