Cilvēka prāts

Pirms ticības un Dieva atziņas iemantošanas, tas ir, pirms cilvēks ir piedzimis no jauna, viņa prāts ir viena vienīga tumsība – tas neko nezina par Dieva lietām.

Bet ticīgā cilvēkā, kas ir apgaismots un no jauna dzimis – no Svētā Gara ar Dieva vārdu -, prāts kļūst par lielisku instrumentu, par skaistu Dieva darbarīku. Jo, gluži kā visas Dieva dāvanas, dabiskie instrumenti un prasmes bezdievīgā cilvēkā ir postošas, tā dievbijīgajos visas šīs dāvanas ir svētīgas.

Prāts, daiļrunība, valodu prasmes utt. tad kalpo ticības celšanai, lai gan iepriekš tie bija šķēršļi ticības ceļā. Apgaismotais prāts ar ticību saņem dzīvību, kas arī nāk no ticības.

Tā prāts tiek nonāvēts un atkal darīts dzīvs. Gluži kā mūsu miesa gaišā dienas laikā viegli pamostas un pieceļas, kustas, staigā, rosās un jūtas labāk un drošāk nekā naktī, kad visapkārt ir tumšs, tā arī prāts tagad, kad atspīdējusi ticības gaisma, domā citādi – tas vairs dedzīgi nestrīdas un necīnās pret ticību kā agrāk, kad vēl nebija apgaismots, bet veicina ticību un kalpo tai.