Buršanās ar derības šķirstu

Un tauta nosūtīja ziņnešus uz Šīlo, un tie atveda no turienes Dieva, Tā Kunga Cebaota, kas mīt ķerubu tronī, derības šķirstu. [1.Sam.4:4]

Israēls bija karastāvokli ar filistiešiem, un šis karš israēliešiem nebija sekmīgs. Viņu karapulki bija sakauti, un kaujās zaudēti daudzi vīri.

Tauta saprata, ka kaut kas ir jādara, lai notikumu gaitā iejauktos Israēla Dievs. Tie sprieda: mēs paši esam bezspēcīgi, tāpēc ir jāpanāk, lai Tas Kungs mums palīdz.

Tad Israēla vecajiem prātā ienāca “spoža” ideja paņemt no vissvētākās vietas derības šķirstu, kas ir Dieva sēdeklis virs ķerubiem, un, nesot to līdzi, nodrošināt sev Tā Kunga klātbūtni.

Sacīts, darīts. Tomēr nekas nesanāca: lai arī Israēla tauta nēsāja sev līdzi derības šķirstu, Tas Kungs nebija ar viņiem un tautai karā neklājās labāk.

Kur bija problēma? – Tā bija Israēla tautas pārliecībā, ka, nesot līdzi derības šķirstu ar bauslības plāksnēm, izdosies iegūt Dievu savā pusē. Israēla lauta maldīgi uzskatīja, ka ar dažām praktiskām darbībām varēs iespaidot pašu Dievu. – Kāda aplamība!

Suverēnais Dievs nepieļauj nekādu noteikšanu pār Sevi. Turklāt derības šķirstu ceļā pavadīja bezdievīgie Elīsas dēli. Dievs Tas Kungs no tautas bija gaidījis ko citu – grēknožēlu un atgriešanos. Viņš bija gaidījis, ka cilvēki bijīgi nāks Viņa priekšā un atgriezīsies no saviem ļaunajiem ceļiem.

Tāpat nevienu neglābs reliģiskas tradīcijas vai ceremonijas. Ja cilvēks dzīvo bez patiesas atgriešanās un ticības, viņu neglābs ne baznīcas apmeklēšana vai nākšana pie Svētā Vakarēdiena, ne ziedojumi misijai vai citiem labiem mērķiem. Jo Dievs meklē dievbijīgas sirdis, kas pazemojas patiesā grēknožēlā un meklē glābiņu pie Jēzus.

Atcerēsimies to!