Brīnumaini Dieva darbi

““Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” .. Sāra smējās pie sevis.” [1.Moz.18:10, 12]

Sāra dzīvoja jau astoņdesmit devīto sava mūža gadu, un tik daudzus gadus bija gaidījusi Tā Kunga svētību. Redzēdama, ka visas cerības izrādījušās veltīgas, viņa nodod visas lietas Dieva rokās, tomēr vēl nekrīt izmisumā. Tādēļ arī Tas Kungs izturas pacietīgi pret Sāras vājumu un nedusmojas par viņas smiekliem, kas radušies no domām par apsolīto lietu neiespējamību. Jo uz ko gan neauglīga, turklāt jau veca sieva būtu varējusi cerēt? Tādēļ Tas Kungs, laipni un lēnprātīgi nosodīdams, ved Sāru atpakaļ pie ticības.

Sāra ir nopratusi un mācījusies atzīt, ka šie trīs viesi ir Dieva vīri un pravieši, jo tie redz un zina Sāras domas un smieklu iemeslu, lai gan viņa pati nav bijusi tiem līdzās. Un pēc tik nopietna atgādinājuma par Dieva visvarenību – par to, ka Viņam nekas nav neiespējams, Lk.1:37 – Sāra arī vairs nevar atstāt neievērotu pravietojumu par dēlu, kas viņai gaidāms.

Te Sāras domas tiek sagūstītas un pārņemtas, jo viņa dzird, ka tas, kas pasaulei šķiet brīnumaini un neiespējami, Dievam ir itin viegli iespējams, jā, Viņam tas ir gluži ierasts, ikdienišķs darbs, un, salīdzinot ar citiem Dieva darbiem, tas nešķiet nekas brīnumains vai neiespējams.