Brīnumainā zvaigzne un austrumu gudrie

Lūkas aprakstītā Jēzus dzimšana, apgraizīšana, vārda došana un priekšāstādīšana Templī paver gadsimtu plīvuru un ļauj ieskatīties senajos notikumos, kas joprojām turpina ietekmēt miljoniem cilvēku dzīves. Nākamās ziņas par Jēzus bērnību sniedz evaņģēlists Matejs, stāstīdams par austrumu gudrajiem, kas ieradušies, lai pagodinātu jaundzimušo jūdu ķēniņu. „Kad Jēzus bija piedzimis Bētlemē, Jūdas ķēniņa Hēroda laikā, redzi, gudri vīri no austrumu zemes atnāca uz Jeruzālemi un sacīja: „Kur ir jaunpiedzimušais Jūdu ķēniņš? Jo mēs Viņa zvaigzni redzējām austrumu zemē un atnācām Viņu pielūgt.” (Mt. 2:1) Tā kā Matejs savu evaņģēliju raksta jūdiem, viņš bieži norāda uz Vecās Derības piepildīšanos Jēzus dzīvē. Sacīdams, ka šīs lietas notikušas ķēniņa Hēroda laikā, Matejs uzsver, ka ir piepildījies jūdu ciltstēva Jēkaba pravietojums – Kristus nāks tad, kad pār jūdu tautu valdīs svešinieks (1. Moz. 49:10). Hērods nebija jūds, bet ēdomietis, kas kā Romas ieliktenis jau kādus 30 gadus valdīja pār jūdu tautu un beidzot bija to pakļāvis.

Vairākas detaļas Mateja stāstā ir ļoti intriģējošas, un tām pievērsušies gan vēsturnieki, gan astronomi, gan dažādi citi pētnieki un vienkārši – ziņkārīgie, tādēļ ap šo stāstu vijas daudz dažādu leģendu, prātojumu un pieņēmumu. Taisnības labad gan jāsaka, ka konkrēti par to zināms samērā maz. Mēs nezinām ne austrumu gudro skaitu, nedz to, no kuras zemes tie īsti nākuši, nedz kāda īsti bijusi viņu nodarbošanās. Viss, ko mēs zinām droši, ir tas, ka viņi bijuši vairāki un nākuši no kādas zemes, kas atrodas austrumos no Palestīnas, un saukušies par magiem. Vārdam mags tajā laikā bija cita nozīme nekā mūsdienās. Vispareizāk un vienkāršāk šo vārdu tulkot – gudri vīri, kā tas arī ir mūsu latviešu Bībeles tulkojumā. Visticamāk, šie gudrie vīri bija pagāni, nāca no Babilonijas un bija tā laika dabas pētnieki – zinātnieki. Lai spētu veikt šādu ceļojumu uz Jeruzālemi, viņiem vajadzēja būt turīgiem ļaudīm. Ziņas par gaidāmo jūdu ķēniņu viņiem, visticamāk, būs nodevuši senākie amatbrāļi, kuri savukārt tās būs saņēmuši no jūdu trimdiniekiem.

Jūdu tauta tika aizvesta trimdā un nometināta Babilonijā VI gs. pirms Kristus dzimšanas. Protams, jūdi neklusēja par savām cerībām atgriezties dzimtenē. Šajā situācijā ļoti aktuālas atkal kļuva jūdu ilgas pēc apsolītā Glābēja, Mesijas – Kristus. Īpaši aktīvs šajā laikā bija jūdu pravietis Ecēhiēls. Lai gan viņš darbojās jūdu vidū, tomēr kaut kas no viņa sacītā noteikti būs sasniedzis arī apkārtējo pagānu ausis. Pēc Ecēhiēla Babilonijā un Persijā darbojās cits jūdu pravietis – Daniēls, kurš kļuva par galveno zinību vīru Babilonijas gudro vidū. Austrumu dabas pētniekiem būs bijis pieejams arī Vecās Derības tulkojums grieķu valodā, tādējādi pravietojumi par gaidāmo Mesiju – pasaules Glābēju būs tapuši zināmi arī viņiem. Nav šaubu, ka Daniēls par šo jautājumu runājis ar citiem Babilonijas gudrajiem un tie savukārt mācību par Pestītāju nodevuši tālāk vēlākām paaudzēm.

Ikvienam, kam ir zināmas vēstures liecības par tā laika Mezopotāmijas astrologiem – zinātniekiem un lielo jūdu kopienu, kas tajā laikā dzīvoja Mezopotāmijā, Mateja stāsts par austrumu gudrajiem nesagādās pārsteigumu. Jau vairākus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas jūdi Vecās Derības tekstu, kas stāsta arī par zvaigzni: „zvaigzne ņems sev ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris” (4. Moz. 24:17), skaidroja kā pravietojumu, kas ietekmēs visas pasaules likteņus. Ievērojamie senās Romas vēsturnieki Tacits un Svetonijs zināja par šo pravietojumu. Kādēļ gan tas nevarētu būt zināms Mezopotāmijas zvaigžņu pētniekiem, kas dzīvoja tiešā jūdu kopienas tuvumā?

Daži baznīcas tēvi domāja, ka austrumu gudrie bijuši ķēniņi. Šādam pieņēmumam nav nopietna pamata, lai gan šādu viedokli paudis jau pazīstamais rietumu baznīcas teologs Tertuliāns 2. gadsimta beigās. Daži baznīcas tēvi, piemēram, Augustīns un Hrizostoms, uzskatīja, ka austrumu gudrie bijuši divpadsmit. Citi, varbūt vadoties no atnesto dāvanu skaita, domāja, ka viņi bijuši trīs. Ķelnes katedrālē kā relikvijas joprojām glabājas trīs galvaskausi, kas it kā reiz piederējuši trim austrumu ķēniņiem – Melhioram, Kasparam un Baltasaram. Lai gan šai trīs ķēniņu leģendai trūkst vēsturiska pamatojuma, tomēr tā kalpojusi par iedvesmas avotu daudziem brīnišķīgiem mākslas darbiem.

Vēl biezāks noslēpumainības plīvurs klājas pār neparasto zvaigzni, kas, atspīdot pie debesīm, vadījusi austrumu gudros ceļā pie Jēzus bērniņa. Daudz pētnieku un ziņkārīgo ir mēģinājuši noteikt šo spīdekli. Vieni ir uzskatījuši, ka tā bijusi Saturna un Jupitera konjunkcija, kas notikusi 7. gadā pirms Kristus. Citi centušies Bētlemes zvaigzni identificēt ar Halleja komētu. Vēl citi domā, ka tā bijusi nova – zvaigzne, kuras spožums eksplozijas rezultātā pieaug simtiem tūkstošu reižu. Savu versiju izvirzījis arī slavenais XVI gs. astronoms Keplers, citi pētnieki izmantojuši seno Ķīnas astronomu novērojumus. Tomēr neviena no teorijām nav izturējusi nopietnu kritiku. Vienu no ekstravagantākajām idejām šajā sakarībā izvirzījis kāds krievu pētnieks V. Zaicevs, kurš apgalvo, ka Bētlemes zvaigzne bijusi ārpuszemes civilizācijas vadīts kosmosa kuģis, kas nogādājis uz zemi astronautu Jēzu. Atmetot visus pieņēmumus, jāsaka, ka evaņģēlista Mateja stāsts par šo neparasto zvaigzni liecina, ka tā nav bijusi dabiska, bet pārdabiska parādība. Tie, kas brīnumiem netic, protams, var turpināt meklēt šo zvaigzni, līdzīgi V. Zaicevam izgudrojot kādas jaunas fantastiskas teorijas, vai atmest visu Mateja stāstu kā izgudrotu. Tomēr stāsts par austrumu gudrajiem nav leģenda, kas veidota ap Vecās Derības tekstiem, bet patiesa notikuma apraksts. Senie austrumu zinātnieki vai nu no pravieša Daniēla, vai austrumos dzīvojošo jūdu kopienas būs ieguvuši informāciju par tādiem Vecās Derības pravietojumiem, kāds, piemēram, atrodams 4. Mozus grāmatā: „Zvaigzne ņems savu ceļu no Jēkaba, un no Israēla celsies Scepteris”, tas ir, īpašs valdnieks. (4. Moz. 24:17) Pētīdami zvaigžņotās debesis, austrumi gudrie būs ievērojuši kādu neparastu debess parādību un devušies ceļā, bet vēlāk tos vadījis pārdabisks, brīnumains debess spīdeklis. Šādai notikumu gaitai, izņemot, protams, pārdabisko debess spīdekli, ir arī vēsturisks precedents. Romiešu vēsturnieki Dio Kāsijs un Svetonijs stāsta par diezgan līdzīgu austrumu gudro vizīti pie Romas imperatora Nērona 66. gadā pēc Kristus. Vecajā Derībā lasāms, ka līdzīgi rīkojusies Sābas ķēniņiene, kas ieradusies godināt gudro jūdu ķēniņu Salamanu.

Pats par sevi saprotams, ka austrumu gudrie vispirms devās uz Jeruzālemi. Kur gan vēl citur lai tie meklētu jaundzimušo jūdu ķēniņu? Taču izrādījās, ka Jeruzālemes iedzīvotāji par šādu ķēniņu neko nezina. Viņu ķēniņš bija Romas ieliktenis, sveštautietis Hērods. Hērodam gan bija dēli, bet viņi jau bija pieauguši un pats Hērods nu jau bija vecs. Izbrīnījušies par Jeruzālemē valdošo neziņu, austrumu gudrie tomēr turpināja savus meklējumus. Pavisam drīz no sava galma ļaudīm par to uzzināja arī ķēniņš Hērods, tomēr šī ziņa viņu nebūt neiepriecināja, tieši pretēji – izraisīja bailes. Tāpat kā Hērodu, šī ziņa izbiedēja arī pārējos Jeruzālemes iedzīvotājus (Mt. 2:3).

Hēroda izbailes ir saprotamas. Pēc izcelsmes viņš bija edomietis, nevis jūds. Pie ķēniņa varas Jūdejā viņš bija ticis, tikai pateicoties savai draudzībai ar Romas ķeizaru Augustu. Likumīga jūdu ķēniņa dzimšana varētu apdraudēt ja ne viņa paša varu, tad katrā ziņā viņa dēlu valdīšanu gan. Cik varam spriest no jūdu vēsturnieka Jozefa Flāvija darbiem, Hērods maniakāli baidījās no savas varas zaudēšanas. Šā iemesla dēļ nācās ciest pat viņa ģimenei. Cīņā par varu Hērods nežēlības ziņā neatpalika no baismīgajiem XX gs. diktatoriem. Tikpat labi saprotamas ir arī Jeruzālemes iedzīvotāju bailes. Pazīdami Hērodu, jeruzālemieši nojauta, ka viņš nekavējoties sāks izrēķināties ar iespējamiem jaundzimušā jūdu ķēniņa piekritējiem. Ar šo savādo ainu evaņģēlists Matejs iezīmē būtisku kontrastu, kas attiecībā uz Jēzus personu jau no paša sākuma valdījis Jeruzālemē, proti, austrumu gudrie nāk no tālienes, lai pagodinātu jaundzimušo jūdu ķēniņu, bet jūdu galvaspilsēta ar savu sveštautieti ķēniņu priekšgalā ir dziļi nelaimīga, izdzirdot par likumīgā jūdu ķēniņa dzimšanu. Nav šaubu, ka jauna ķēniņa parādīšanās varētu patiešām radīt lielu asins izliešanu un neparedzamas politiskas pārmaiņas. Tomēr Jeruzālemes iedzīvotāju gļēvulīgo baiļu dēļ Hērods vēlāk lika apkaut „visus bērnus Bētlemē un visā viņas apkārtnē divi gadi vecus un jaunākus pēc tā laika, ko viņš no gudrajiem bija izzinājis”. (Mt. 2:16) Diemžēl arī mūsu dienās daudzi kristieši ir kristieši tikai vārda pēc. Tie baidās ņemt Dieva vārdu nopietni, bīdamies, ka tas varētu radīt politiskas sekas un apdraudēt viņu mierīgo dzīvi. Tā mūsdienu hērodiem tiek ļauts netraucēti nogalināt pat vēl nedzimušus bērniņus. Legalizējot mākslīgo abortu, tiek legalizēts genocīds pret cilvēka dzimumu.

Atgriežoties pie Mateja stāsta, redzam, ka, ilgi nevilcinoties, Hērods nolemj rīkoties: „Un saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, viņš izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt.” (Mt. 2:4) No Mateja sacītā varam spriest, ka Hērods saaicinājis visu jūdu Sinedriju – 70 jūdu valdības vīrus, kuru vidū bija gan priesteri, gan rakstu mācītāji. Šī tikšanās ar jūdu valdības vīriem liecina, ka Hērods pret šo jautājumu izturējies ārkārtīgi nopietni. Viņam ar jūdu Sinedriju bija pastāvīgas nesaskaņas, tāpēc iemeslam, kas liktu tos visus sapulcināt uz apspriedi, vajadzēja būt ļoti spiedīgam. Hēroda plāns bija tikpat vienkāršs, cik nelietīgs un apbrīnojami dīvains. Savā prātā viņš bija nolēmis jaundzimušo Dāvida pēcteci nogalināt, lai novērstu jebkurus draudus savai valdīšanai. Viņš ticēja tam, ka jūdu reliģiskā vadība zinās vietu, kur jaundzimušajam ķēniņam bija jāpiedzimst.

„Bētlemē, Jūdas zemē” – bija jūdu atbilde. Tā tika sniegta, pamatojoties Svēto Rakstu pravietojumā: „Jo tā raksta pravietis: un tu, Bētleme, Jūdas zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas cilts kungiem; jo no tevis nāks Valdnieks, kas ganīs Manu Israēla tautu.” (Mt. 2:5, 6) Labi izglītotajiem jūdu rakstu mācītājiem nebija grūti atrast atbildi uz Hēroda jautājumu par Mesijas dzimšanas vietu. Viņi balstījās pravieša Mihas vārdos (Miha 5:2). Pārsteidzoši ir tas, ka Hērods tic tam, ko Raksti saka par Kristus dzimšanas vietu, bet netic pārējam, ko Raksti saka par šo jaundzimušo jūdu ķēniņu, proti, ka Viņš valdīs pār Israēlu. Taisnības labad gan jāsaka, ka šāda attieksme nav liels retums – ļoti bieži cilvēki Bībelē cenšas izlasīt to, ko viņi grib izlasīt, un ir pilnīgi akli pret to, kas tiem nepatīk. Savādi ir arī tas, ka mūsdienās daudzi jūdi uzskata, ka Mesija nav vis kāda konkrēta persona, bet gan jūdu tauta. Šāds apgalvojums ir ne tikai pretrunā ar pravieša Mihas vārdiem, bet arī ar jūdu Sinedrija lēmumu, kuru tas sniedz kā atbildi Hērodam. Interesants ir arī veids, kā Sinedrijs citē Vecās Derības tekstu, proti, ne pēc burta, bet pēc būtības, papildinot šo Rakstu vietu ar informāciju no citām Bībeles vietām un izlaižot šajā jautājumā nebūtisko.

Uzzinājis, kur Kristum ir jāpiedzimst, Hērods vēlas uzzināt arī laiku, kad tam jānotiek. Kā visi ļaunu nodomu vadīti cilvēki, viņš rīkojas slepeni un cenšas izzināt zvaigznes atspīdēšanas laiku. Tad viņš sūta austrumu gudros uz Bētlemi, lai tie atrastu jaundzimušo ķēniņu. Skaļi Hērods saka, ka grasās sekot gudrajiem, lai tāpat kā viņi godinātu Kristu, tomēr klusībā viņš vēlas Jēzus bērniņu atrast, lai Viņu nogalinātu. Tas vēlreiz apliecina bēdīgo patiesību, ka ne visiem, kas skaļi pauž piekrišanu un atbalstu Kristum un Viņa baznīcai, ir patiesi nolūki. Pozitīva patiesība, kas atklājas Mateja stāstā ir tā, ka, lai uzzinātu patiesību par Kristu, austrumu gudrie tiek vesti pie Svētajiem Rakstiem. Svētie Raksti ir vienīgais uzticamais avots, kas sniedz patiesas ziņas par Kristu. Ārpus Rakstiem to meklēt ir velti un pat bīstami, jo tā varam tikt kļūdainu uzskatu maldināti. Saskaņā ar Mateja ziņojumu tikai tad, kad Svētie Raksti ir atklājuši patiesību, Dievs to apstiprina ar brīnumainu zīmi.

Kad austrumu gudrie no Rakstiem ir uzzinājuši, kur Kristus atrodams, viņiem atkal parādās neparastais debess spīdeklis – brīnumainā zvaigzne – un ved tos tieši uz Bētlemes namu, kur atrodas Jāzeps, Marija un jaundzimušais jūdu ķēniņš – Jēzus. Kad austrumu gudrie ierodas Bētlemē un atrod bērniņu, tie viņu godina, apdāvina un pielūdz. Svarīgi ir ievērot, ka viņi nepielūdz ne Jāzepu, nedz Mariju, bet tieši mazo bērniņu! Arī savas dāvanas viņi dāvā nevienam citam kā mazajam Jēzus bērniņam. Dievs bija izkārtojis un vadījis lietas tā, ka ar austrumu gudro ierašanos Viņš ne tikai darīja zināmu vēsti par Kristus dzimšanu visai Jeruzālemei, bet ar atnesto dārgo dāvanu palīdzību Jāzeps un Marija varēja bēgt uz Ēģipti un pasargāt mazo Jēzus bērniņu no Hēroda varmācīgajiem nodomiem. Līdzīgi Dievs gādā un rūpējas arī par savu baznīcu. Nevienam tirānam vēl nav izdevies to iznīcināt. Matejs stāsta, ka arī tālākajos notikumos Dievs iejaucies īpašā veidā, proti, sapnī Viņš īpaši brīdinājis austrumu gudros – neko nesacīt Hērodam, bet pa citu ceļu doties atpakaļ uz savu zemi. Lai gan nav zināms, kas ar šiem gudrajiem vīriem no austrumu zemes notika turpmāk, ir visnotaļ ticams, ka viss redzētais un piedzīvotais būs vedis šos ļaudis pie patiesas ticības un kāds no tiem pēc daudziem gadiem kļuvis arī par kristieti.

Mateja stāsts ir īpaši nozīmīgs kristīgajai baznīcai, jo blakus cilvēku vienaldzībai un Hēroda ļaunumam tas rāda austrumu gudro ticību un mīlestību. Šie cilvēki veica ļoti tālu, bīstamu un dārgu ceļojumu, lai parādītu godu Kristum. Nav šaubu, ka viņiem bija daudz kas cits darāms savās mājās, un citādi viņi varēja izlietot arī savu mantu. Tomēr, tā kā viņi patiešām bija gudri, tad arī apzinājās, ka cilvēciska gudrība un dabas pētniecība nedod tiem mūžības cerību. Arī bagātībai tādējādi zuda tās vērtība, jo kapā līdzi taču to nepaņemsi. No nāves nevar atpirkties nedz ar gudrību, nedz naudu. Arī dzīves jēgu ar to nevar nopirkt. Tā nu austrumu gudrie ar savām zināšanām un mantu rīkojās patiesi gudri. Viņu gudrība ir apbrīnojama, jo, kaut arī viņi dzīvoja pagāniskā vidē, tomēr dzīvi izprata daudz labāk nekā daudzi toreiz dzīvojušie jūdi un arī daudzi mūsdienu cilvēki, kam tik daudz kas ir zināms par Kristu.

Austrumu gudro piemērs, kas attēlots arī tik daudzos mākslas darbos, mudina cilvēci atzīt, ka pats svarīgākais ir atrast Kristu. Lai to paveiktu, mūsdienu cilvēkiem nav jāpieliek ne tuvu tik daudz pūļu kā šiem austrumu gudrajiem. Viņi norāda mums patieso un īsāko ceļu pie Kristus, proti, Svētos Rakstus. Savukārt Raksti ved pie baznīcā sludinātā vārda un sakramentiem, tas ir, pie paša Kristus. No kanceles uz draudzi runā Kristus, grēkus piedod Kristus, un Svētajā Vakarēdienā Viņš dod arī pats savu miesu un asinis. Tādēļ Kristus nav nekur tālu jāmeklē. Patiesību sakot, Viņš pats ir tas, kas nāk. Šajā ziņā katrs dievkalpojums ir Kristus advente. No cilvēka tiek prasīta vien gudrība nemeklēt Viņu citur, bet būt tur un tad, kad Viņš apsolījis nākt.