Brālīgas mīlestības augļi
“Mīļie, mīlēsim cits citu, jo mīlestība ir no Dieva, un katrs, kas mīl, ir no Dieva dzimis un atzīst Dievu.” (1.Jņ.4:7)
Bībeles un baznīcas vēsture mums rāda, ka tad, kad kristīgajā baznīcā vai atsevišķās draudzēs viss ir gājis labi, tas ir tapis redzams caur mīlestību. No Dieva žēlastības baznīcā un atsevišķās draudzēs ir notikušas lielas atmodas, kad Viņš godības pilns uzceļ Savu kritušo Ciānu ar žēlsirdīgām apmeklēšanām. Un, tā kā Dieva Vārds ir ticis nests gaismā un kļuvis spēcīgs daudzās sirdīs, tas vienmēr ir novedis pie iekšējas, sirsnīgas, savstarpējas brālīgas mīlestības izpausmes. Ikreiz, kad Dievs ir devis veselām draudzēm labāku izpratni par evaņģēliskajām zināšanām un to locekļi ir uzticīgi staigājuši šajā gaismā, viņi vienmēr ir parādījuši lielu, dedzīgu mīlestību.
Kad pirmajos kristiešu Vasarsvētkos Dieva Vārds guva tik godpilnu uzvaru, ka tika sapulcināta 3000 dvēseļu liela baznīca, tad šo notikumu aprakstot, ir pieminēta gan šo indivīdu ticība, gan mīlestība. “Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs.” (Ap.d.4:32)
Tāpat kā apustuļu laikmetā, tā tas ir bijis arī kopš tā laika. Ikreiz, kad Baznīcas koks ir uzziedējis ticībā, brālīgas mīlestības augļi ir parādījušies uzreiz. Kristiešu ēras pirmajos trijos gadsimtos, kad tik daudzi tūkstoši ticīgo savu ticību apzīmogoja ar savām asinīm pagānu imperatoru vajāšanu laikā, mīlestība bija spēcīgāka nekā jebkad kopš tā laika. Lai gan kristieši bija izkaisīti daudzās valstīs, viņus joprojām vienoja mīlestība kā lielu ģimeni. Viņi sevi sauca par brāļiem un māsām, neatkarīgi no tā, vai viņi bija augstā vai zemā sociālajā stāvoklī. Ja viens kristietis bija izmisis, visi izjuta šīs ciešanas. Viņi kopā sēroja un kopā priecājās. Neviens brālis nekaunējās par otru. Neskatoties uz briesmām, kristieši apmeklēja tos, kas bija ieslodzīti savas ticības apliecināšanas dēļ. Bieži vien vesels ticīgo pulks drūzmējās cietumā, lai mierinātu un atjaunotu ar savām asarām, vārdiem un mīlestības dāvanām.
Tāda bija Baznīcas pieredze arī vēlākos gadsimtos. Kad tīrā mācība un pareizā ticība tika zaudēta, kristietībā tika zaudēta arī pirmā mīlestība. Bet, kad vistumšākajos laikos, lasot Bībeli, atkal radās patiesas kristiešu draudzes, patiesības apliecinātāji atkal tika atpazīti pēc viņu mīlestības. Bieži vien Baznīcas vajātāji nolika malā savus mocekļu nonāvēšanas instrumentus, iedvesmoti no patiesās mīlestības, ko iemiesoja šie ticīgie.
Reformācijas laikā, kad apustuļu mācība atkal parādījās savā tīrībā, mīlestība tika pamodināta ar ticību. Kad Luters bezbailīgi devās savu niknāko ienaidnieku vidū, nostājoties Vormsā imperatora un impērijas priekšā un negaidot neko citu kā vien nāvi, visi ticīgie Vācijā lūdza Dievu par šī cilvēka drošību. Deviņus gadus vēlāk, kad protestantu prinči Augsburgā publiskoja savu nemirstīgo apliecību, starp tiem, kurus vienoja viena ticība, parādījās spēcīgas mīlestības saites. Neviens nepameta otru nelaimē. Tā vietā, jo lielākas briesmas, jo spēcīgāka bija mīlestības saite. Šajā laikā mīlestība nodibināja lielāko daļu labdarības iestāžu baznīcām, skolām, trūcīgajiem, atraitnēm un bāreņiem, kuru svētība joprojām ir jūtama valstīs, kur atrodams luterāņu reformācijas mantojums.
Tāpat kā Baznīcā kopumā, tāpat ir arī ar katru ticīgo atsevišķi. Tiklīdz viņš kļūst par patiesu kristieti, viņš tiek piepildīts ar patiesu mīlestību. Tāpēc ikvienam, kam ir mīlestība, ir liecība, ka viņš stāv patiesā ticībā un stāv kopā ar Dievu žēlastībā.
Ieskaties