Bijība un lūgšana

Kad runa ir par pielūgsmi, uzticīgam mācītājam ir jādara viss iespējamais, lai svētnīcā mērķtiecīgi radītu bijības pilnu atmosfēru – pat tad, ja viņa draudze pulcējas skolas sporta zālē, tirdzniecības centrā vai ārā.

Tā kā eņģeļi nemitīgi pielūdz Kungu debesīs, viņi stāv tuvu vārtiem uz debesu valstību – lūgšanu laikā un vietās, kur notiek pielūgsme. Ja eņģeļi Dieva klātbūtnē metas zemē uz sava vaiga, tad arī mums šajā svētajā telpā jāuzvedas pienācīgi. Tāpat kā levīti derības šķirstu nesa ar priekšrakstiem atbilstošu lielu rūpību, arī mācītāji ir Dieva iecelti, lai praktizētu savu kalpošanu ar visaugstāko godbijību. Mēs, kristieši, esam tik ļoti pieraduši pie domas, ka Jēzus ir mūsu draugs, ka reizēm aizmirstam, ka Viņš ir arī visvarenais Dievs un ķēniņu Ķēniņš. Turpretī eņģeļi nekad neaizmirst, kur viņi atrodas. Baznīcas tēvs Romas Klements to aprakstīja šādi:

Pārdomāsim arī par Viņa eņģeļu pulkiem, kuri, būdami Viņa priekšā, kalpo Viņa gribai. Jo tā saka Raksti: “Desmittūkstoš reiz desmittūkstoši stāvēja Viņa priekšā, un tūkstošu tūkstoši kalpoja Viņam un sauca: “Svēts, svēts, svēts ir Kungs Cebaots, un visa radība ir pilna Viņa godības!”” Tā arī mēs, vienprātīgi šai sanāksmei līdzi juzdami, itin kā ar vienām lūpām bez mitēšanās sauksim uz Viņu, lai arī mēs kļūtu Viņa diženo un godības pilno apsolījumu līdzmantinieki.

Labas lietas iztur laika pārbaudi, un mūsu kristīgo priekšteču raksti ir svarīgi. Viņi ir kā milži, uz kuru pleciem mēs stāvam. Kalpošana nav saistīta ar vienu vienīgu eņģeli, bet gan ar vienu kopīgu kalpošanu vienam kopīgam Kungam. Mūsu vislabākā pastorālā kalpošana ir tā, kas savieno cilvēkus ar Jēzu un Viņa baznīcu, kura pārsniedz vienu vienīgu dzīves gājumu un sakņojas gan vēsturē, gan mūžīgajos Rakstos.

Būdams kapelāns, es daudziem karavīriem esmu izdalījis nakts lūgšanas svētbrīža kārtības kopiju, lai viņi to salocītu varētu glabāt sava formastērpa aizmugurējā kabatā un lūgties, lai kādā lapsas alā*, burtiski vai metaforiski, viņi arī neatrastos. Kāds izturīgs kājnieks, kurš bija nule kā atgriezies kristietis, man par to pateicās ar asarām acīs. Viņš teica, ka Bībeli labi nepārzina, bet viņam ļoti patīk Bībeles panti uz šīs saņurcītās lapas un ka ar lielu apņēmību turpinās lasīt šīs lūgšanas: “Kungs, esi mūsu gaisma tumsībā un Savā lielajā žēlastībā pasargā mūs no visām šīs nakts nelaimēm un briesmām,” vai: “Apmeklē mūsu mājokļus, Kungs, un atbrīvo tos no visām ienaidnieka lamatām; Tavi svētie eņģeļi lai mājo pie mums un mūs pasargā mierā.” Lūdzoties iepriekš uzrakstītas lūgšanas, mēs varam ļaut sevi nest kādam citam brīžos, kad mūs māc nogurums un vājums.

Neskatoties uz tās īsumu un vienkāršajiem vārdiem, Mūsu Tēvs lūgšana ir vērsta uz visu sarežģīto cilvēka stāvokli. Senās lūgšanas iztur laika pārbaudi. Kristiešu sirdī tās rezonē ar tādu pašu spēku kā pirms tūkstošiem gadu. Atkārtojot tos pašus vārdus, kurus mani brāļi un māsas Kristū ir lūguši citos vēstures laikos, var arī gūt patīkamu mierinājumu un uzmundrinājumu. Viņi pārdzīvoja tādus pašus pārbaudījumus un beigās nonāca debesīs. Ja šāda liturģija tiek lūgta no sirds, tā ļauj saglabāt nepārtrauktību un vienotību ar plašāku kristiešu kopumu gan laikā, gan telpā, kas paceļ mūsu dvēseli neaprakstāmos veidos. Tieši to šis karavīrs gribēja pateikt. Viņš bija daļa no kaut kā lielāka, un nebija svarīgi, ka viņš pats sajutās mazs.

Bieži vien baznīcām šķiet, ka tām ir jāmudina cilvēki nākt uz draudzi kādā saistošā veidā. Mēs uzticamies košām programmām, mārketinga metodēm vai izklaidējošiem vēstījumiem, cenzdamies konkurēt ar vispievilcīgākajām draudzēm pilsētā. Taču saldais Evaņģēlijs ir apetīti rosinošs pats par sevi tiem, kuros darbojas Dievs. Tas neprasa nekādas rišas vai papildu izgreznojumus. Vispārliecinošāko iemeslu, kāpēc nākt uz draudzi, var apkopot šajā vienkāršajā aicinājumā: “Vai tu vēlies tikties ar Dievu? Vai tu vēlies redzēt Jēzu?” Tas, vai uzaicinātie atbildēs pozitīvi vai negatīvi, nav jūsu problēma. No mums tiek prasīts tikai sēt sēklas, stāstīt patiesību un rūpēties par to, lai mēs būtu uzticīgi Dieva nama un dāvanu pārvaldnieki.

Atstājot pārējo Dieva un Viņa ražas novācēju ziņā, mēs visi kopā ar Simeonu varam apliecināt, ka esam skatījuši jaundzimušā Glābēja godību: “Kungs, lai nu Tavs kalps aiziet mierā, kā Tu to esi sacījis, jo manas acis ir redzējušas Tavu pestīšanu, ko Tu esi sataisījis visiem ļaudīm. Gaismu apgaismot pagānus un par slavu Saviem Israēla ļaudīm” (Lk.2:29–32). Patiesa pielūgsme vienmēr beidzas ar godbijīgu lūgšanu. Kad Raksti tiek runāti ar ticību, Dieva balsi dzird visi klātesošie. Tie ne tikai sniedz Dieva ļaudīm to, ko tie apsola, bet arī apklusina velnu, kurš paliek mēms Dieva svēto un Viņa debesu pulku priekšā. Izrunātais Dieva vārds vienmēr izdzen dēmonus.