Baznīcas kuģis ceļo pa pasaules jūru

“Un Viņš iekāpa laivā, un Viņa mācekļi Tam sekoja. Un redzi, liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri, bet Viņš gulēja.” [Mt.8:23-24]

Jēzum tā bija bijusi īpaši grūta diena. Kad beidzot pienāca vakars, Viņš aicināja savus mācekļus gatavot laivu braucienam uz Galilejas jūras otru pusi. Šis nebija liels tirdzniecības kuģis, bet gan viena no mazajām, vienkāršajām zvejas laivām, kas piederēja Pēterim, kurš dzīvoja Kapernaumā. Neviens kuģis nekad nebija vedis dārgāku kravu – tajā bija gan pasaules Pestītājs, gan Viņa divpadsmit apustuļi, kuri kādu dienu nesīs pestīšanas vēsti pa visu zemi. Ja kādam kuģim būtu bijis jāveic drošs un svētīgs ceļojums, tad, dabiski domājot, tas būtu tieši šis. Bet mūsu teksts saka, ka “liela vētra sacēlās jūrā, tā ka viļņi laivai gāzās pāri”. Kad laiva atstāja zemi, vakara debesis bija skaidras un gaišas, nebija vēja un jūra bija mierīga. Bet ātri izcēlās mežonīga vētra, un viļņi pacēla laivu lielā augstumā un pēc tam to vilka lejup dziļumā. Svētais Marks raksta, ka “viļņi gāzās laivā, tā ka ūdens jau piepildīja laivu” [Mk.4:37]. Debesis, gaiss un jūra – šķita, ka viss ir savērpts milzīgā nemierīgā kamolā. Kad viļņi šādi bija pārklājuši laivu, likās, ka tā noteikti nogrims. Gudrība, spēks un visi pārējie cilvēkam pieejamie līdzekļi ir bezspēcīgi pret šādu dabas stihiju. Uz laivas esošie zvejnieki, kuri pazina jūru, kļuva izmisuši, saprotot kādas ir viņu izglābšanās izredzes. Un kur bija mūsu Kungs Jēzus visu šo drausmu vidū? Mūsu teksts saka: “Viņš gulēja.” Šķita, ka viņš nedz zina, nedz uztraucas par briesmām, kuras pārdzīvoja viņa mācekļi.

Šis ir lielo briesmu attēls, ar kuru visos laikos saskaras kristīgā baznīca. Tāpat kā šī laiva, arī Baznīcas kuģis ceļo pa pasaules jūru. Tā stūrmanis ir Kristus, tā airētāji ir Evaņģēlija sludinātāji, uziešanas laipa, pa kuru uzkāpj uz šī kuģa, ir ticība un kristība, tā enkurs ir cerība, tā masts ir krusts, tā bura ir Svētā Gara iedvesmotais vārds, tā karogs ir mūsu ticības apliecība, tā apkalpe ir uzticīgie kristieši, un tā osta, uz kuru kuģis dodas, ir Debesis. Tiklīdz šis Baznīcas kuģis apustuļu laikā pacēla enkuru un devās savā reisā, no vienas puses parādījās milzu negaiss un no otras – trakojoša vētra. Elle, pasaule un pat debesis šķita apvienojušās sazvērestībā, lai sagrautu un iznīcinātu Baznīcu. Asiņaino vajāšanu vētra to iesāka, un drīz tam sekoja viltus mācību viesuļvirpulis. Kopš tā laika Baznīcas kuģis vienmēr atrodas briesmās, ka šķiet tas tiks sadauzīts gabalos un nogrims jūras dzelmē.

Tas jo īpaši attiecas uz mūsdienām. Lai gan daudzviet kristieši vairs netiek mocīti ar asiņaino vajāšanu rungu; jo īpaši Amerikā Dievs ir devis reliģiskās brīvības svētību, kas citur lielākoties nav atrodama. Neskatoties uz to, Baznīcas kuģis ir pakļauts lielākām briesmām. Sektas visur turpina sludināt savu nepatieso ticību. Kristum un Viņa Baznīcai ir daudz ienaidnieku, un tie ir ļoti spēcīgi. Ja Dievs to nekavētu, viņi atņemtu mūsu brīvību jebkurā brīdī. Baznīcas kuģi turpina mētāt spēcīgas vētras.

Laikmeta gars to ātri paceļ līdz galvu reibinošam augstumam, tad pēc tam ļauj tai krist jūras dziļumos. Daudzi kristieši ir pazaudēti, un arvien vairāk viņiem seko katru dienu. Un atkal šķiet, ka Kristus guļ, kamēr tiek saplēsta Vārda bura, tiek salauzts krusta masts un baznīcas kuģi pārpludina grēks un neticība.