Bauslības galvenais lietojums

Bet, pirms nāca ticība, mēs bijām turēti ieslēgti bauslības važās. [Gal.3:23a]

Pāvils turpina skaidrot Bauslības noderīgumu un nepieciešamību. Iepriekš, 19.pantā, viņš sacīja, ka tā ir pielikta klāt grēku dēļ – ne tādēļ, ka Dieva galvenais nodoms, dodot Bauslību, būtu bijis vest cilvēkus nāvē un pazušanā – kā viņš saka Rom.7:13: “Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka nē!” Taču Bauslības galvenais lietojums ir tāds, ka tā parāda un atklāj nāvi, lai kļūtu redzams, kāds un cik liels ir grēks. Turklāt šis Vārds atklāj nāvi ne tādā veidā, ka negribētu panākt neko citu, kā vien – mūs nonāvēt, bet gan tā, lai izbiedētie un pazemotie cilvēki bītos Dievu.

To skaidri parāda Rakstu vārdi, 2.Moz.20:20: “Nebīstaities, jo Dievs ir nācis, lai jūs pārbaudītu un lai jums būtu bijība Viņa priekšā, ka jūs negrēkotu.”

Tā nu Bauslības amats tiešām ir – cilvēku nonāvēt, tikai tādā veidā, lai Dievs varētu darīt viņu dzīvu. Tādēļ Bauslība nav dota vienkārši ar nodomu atnest nāvi, bet – tā kā cilvēks savā augstprātībā iedomājas esam gudrs, taisns un svēts, tad ir nepieciešams. lai viņš ar Bauslības palīdzību tiktu darīts pazemīgs, tā ka viņā mītošais nezvērs, proti, aplamā paļāvība uz savu paša taisnību, tiktu nonāvēts. Pirms tas nav nonāvēts, cilvēks nevar kļūt dzīvs.

Tātad, lai gan Bauslība nonāvē, tomēr Dievs šo Bauslības darbību, proti, nāvi, izmanto labam mērķim, proti, dzīvībai. Kad Dievs redzēja, ka šai visa cilvēku dzimuma kopīgajai samaitātībai nav iespējams stāties ceļā nekā citādi, ka aplamai iedomai par paša cilvēka taisnību jeb liekulībai un paļāvībai uz savu paša svētumu nav iespējams darīt galu nekādā citādā veidā, Viņš gribēja, lai šī aplamā iedoma tiktu nonāvēta ar Bauslības palīdzību, tomēr ne tā, ka cilvēkam vajadzētu mūžīgi palikt nāvē, bet gan – lai tad, kad šis nezvērs būs nonāvēts, cilvēks atkal celtos augšām un dzirdētu ne tikai Bauslības draudus, bet arī mierinājuma vārdu: “Nebīsties!” – Es esmu devis Bauslību un ar tās palīdzību tevi nonāvējis ne tālab, lai tu paliktu nāvē, bet gan – lai tu bītos Manis un dzīvotu. Pārgalvīgā iedomība, kas balstās labajos darbos un paša cilvēka taisnībā, neļauj bīties Dieva, bet tur, kur nav bijības Dieva priekšā, nav arī slāpju pēc Viņa žēlastības un dzīvības.