Autoritātes krīze

Vai esat dzirdējuši vārdu salikumu – “autoritātes krīze”? Ko tas nozīmē?

Vienkāršiem vārdiem var sacīt, ka cilvēki ir nākuši pie atziņas, ka nevar vairs nevienam pilnībā uzticēties. Kam tad lai uzticas? Valdība un varas iestādes ir korumpētas. Arī masu mediji nespēj teikt visu patiesību. Arī tīri ikdienišķās lietās cilvēki pieredz, kā viņus piekrāpj ne tikai svešinieki, bet arī pašu tuvinieki.

Tā cilvēki zaudē ilūzijas un pieviļas apkārtējos. Līdzīgi kā tas ir ar bērniem, kas vīlušies savos vecākos: tie vairs nevēlas klausīties vecāku pamācībās, vecāki zaudē autoritāti bērnu acīs. Tad iestājas autoritātes krīze. Tad nezin vairs kam ticēt, kam uzticēties. Cilvēki zaudē dzīves ideālus un orientierus, tie nereti kļūst ciniski un apātiski pret apkārtējo pasauli.

Aizvien biežāk nākas dzirdēt domas, ka vienīgais, kam cilvēks var pilnībā pieķerties un uzticēties, ir tikai un vienīgi sev pašam. Tādējādi cilvēks pats sev kļūst par augstāko autoritāti, labāko padomdevēju, uzticamāko draugu. Jā, cilvēks pats sevi padara par kungu un dievu. Tas sāk uzskatīt, ka viņš pats ir visu lietu mērs un nav neviena augstāka saprāta vai autoritātes, kas varētu mācīt vai noteikt, kā viņam jādzīvo.

Arvien samazinās vecāku, skolotāju un mācītāju autoritāte. Tiek sacīts, ka viņi jau arī ir tikai cilvēki, kam ir savi trūkumi un kļūdas. Arī dažādu speciālistu autoritāte savā jomā tiek aizvien vairāk apšaubīta. Piemēram, cilvēki bieži jūtas gudrāki par savu ārstu, neuzticas viņa zināšanām un autoritātei, un tāpēc vai nu ārstējas pēc sava prāta, vai arī staigā no viena ārsta pie cita, līdz atrod dakteri, kas spēj iedvest kaut nedaudz uzticības.

Līdz ar to pasaule ir pilna ar cilvēkiem, kas sevi uzskata par augstāko un galējo autoritāti visos dzīves jautājumos. Protams, nav viegli dzīvot pasaulē, kur ir tik daudz pretrunīgas autoritātes un nepārtraukti saduras atšķirīgas dzīves uztveres, domas un principi. Un visā šai viedokļu jūklī un haosā cilvēks neizbēgami apjūk un uz savas ādas pieredz, ko nozīmē autoritātes krīze.

Kristiešiem gan nevajadzētu sūdzēties par autoritātes krīzi vai autoritātes iztrūkumu, jo mūsu autoritāte pāri visām citām lietām ir pats Dievs. Jūs droši vien zināt vai vismaz nojaušat, kāda ir vārda “autoritāte” cilme? Šis vārds ir cēlies no latīņu vārda auctor, kura nozīme – autors, radītājs, tēvs.

Protams, ka visu lietu Autors, Radītājs un Tēvs ir Dievs. Viņam pieder neapstrīdami augstākā autoritāte, kurai līdzās nevar nostāties neviena cita. Bībele par Dievu runā kā par visas patiesības, gudrības un uzticības avotu. Viņš nekad nekļūdās, neviļ un nemelo. Tāpēc Viņš ir patiesa autoritāte. Visas citas autoritātes ir pakārtotas Viņam, un tās ir krietni vien zemākas par Dievu. Vecāku, skolotāju, ārstu un visas citas autoritātes ir īpašas Dieva dotas privilēģijas un pienākumi, kas jāpilda dievbijīgi un saskaņā ar savu aicinājumu. Taču tās nekad nedrīkst uzurpēt Dieva lomu.

“Bet jums nebūs saukties par “rabi” jeb mācītājiem; jo viens ir jūsu mācītājs, Kristus, bet jūs visi esat brāļi. Jums arī nevienu nebūs saukt par savu tēvu, jo viens ir jūsu Tēvs, kas debesīs. Jums arī nebūs saukties par vadoņiem, jo viens ir jūsu vadonis, Kristus.” Arī Kristus runā par autoritātes jautājumiem, īpaši par to, kas kristiešiem ir augstākā autoritāte.

Kam baznīcā pieder teikšana, vadīšana un noteikšana? Tas ir skaidri pateikts šajā Evaņģēlija tekstā, ka mūsu īstenais mācītājs, tēvs un vadonis ir vienīgi pats Kungs Kristus. Viņš ir augstākā autoritāte baznīcas dzīvē, un neviens cits. Bet vai Kristus šeit aizliedz cilvēkiem saukties par mācītājiem, tēviem un vadoņiem? Nebūt ne. Viņš vienīgi norāda, ka nevienu citu autoritāti nedrīkst stādīt pāri Dievam, pāri Kristum.

Kristum, ienākot šai pasaulē, nācās sastapties ar to, ka Vecās Derības ticīgo kopībā bija savairojušās dažnedažādas viltus autoritātes. Tā vietā, lai patiesi mācītu Dieva vārdu, farizeji un Rakstu mācītāji bija “nosēdušies Mozus krēslā”, izkropļojuši Mozus likumus un aplamā veidā šos likumus kā smagu nastu uzkrāvuši uz cilvēku pleciem. Tādā veidā viņi nelikumīgi bija piesavinājušies viltus autoritāti pāri cilvēkiem.

Viss, kas viņiem rūpēja, bija tas, lai tie varētu sev saglabāt šo varu pār nabaga ļaudīm un saglabātu šo godu un stāvokli uz citu rēķina. Viņi bija uzvilkuši svētulības masku, paši nemaz nesaprazdami, ko nozīmē patiess svētums. It kā visu laiku viņi darbojās ar Svētajiem Rakstiem, tomēr ne paši saprata, ne arī citiem mācīja Svēto Rakstu patieso jēgu un būtību. Viņi vienmēr gribēja sēdēt pirmajās vietās viesībās un sinagogās un vēlējās, lai cilvēki zemotos viņu priekšā un sauktu viņus par rabi jeb mācītājiem. Tādēļ Kristus tik skarbi vēršas pret šiem farizejiem un Rakstu mācītājiem, jo ar savu viltus autoritāti viņi maldināja cilvēkus.

Kristus laika liekulīgie farizeji un Rakstu mācītāji nu jau sen kā ir miruši. Taču Jaunās Derības baznīca, kurā mēs pašlaik dzīvojam, arī nav brīva no viltus mācītājiem un vadītājiem. Arī šodien netrūkst tādu, kas uzurpē baznīcā un pasaulē varenību un autoritāti, kuras aizsegā māca ķecerības un maldus, un, protams, izliekas par pašu dievbijības iemiesojumu. Tādi ļaudis pretendē uz to, ka ir visas kristietības vadoņi un ka visiem ir jāpakļaujas viņu vadībai, tomēr paši nedomā paklausīt Kristus mācībai. Tāpēc arī pret šiem cilvēkiem ir vērsti Kristus vārdi, kas noliedz visas citas autoritātes, kas paceļas pāri par pašu Kristu.

Mūsdienās ir liels pulks dažādu mācītāju, kas uzņemas mācīt Kristus ļaudis, tomēr māca nevis Kristus mācību, bet visādas aplamas domas un viedokļus. Daudziem no maldu mācītājiem ir tūkstošiem sekotāju, un ar savu autoritāti viņi nevis ved cilvēkus pie Kristus un Evaņģēlija, bet māca savas cilvēciskās mācības, uzkrauj viņiem smagas nastas un ar saviem likumiem apgrūtina cilvēku sirdsapziņas.

Viņiem varbūt ir vislabākie nodomi, tomēr viņi ir patvaļīgi piesavinājušies autoritāti, kas pieder vienīgi Kristum. “Viens ir jūsu mācītājs, Kristus.” Viņi ir aizmirsuši, ka kristīga mācītāja uzdevums ir būt par Kristus ziņnesi un kalpu, darīt tikai to, ko Kungs ir pavēlējis, un vadīt visus cilvēkus pie īstenā Mācītāja.

Patiesībā nevienam draudzes mācītājam nemaz nav pašam savas autoritātes – bieži viņš nav ne gudrāks, ne labāks, ne pārāks par citiem kristiešiem. Bet, ja mācītājs uzticīgi māca un sludina Kristus vārdus, tad viņa sludinātajiem vārdiem ir arī paša Kristus autoritāte. Tieši tādēļ kristiešiem ir jāuzklausa svētdienas sprediķis, Bībeles stundas, svētdienas skolas mācība, un jāpieņem Dieva vārds kā paša Dieva sacīts, jo aiz tā stāv Viņa svētā autoritāte. Tātad mācītājs ir Dieva kalps, kas nāk pie cilvēkiem ar Dieva vārda autoritāti.

Vēl kāds būtisks jautājums: Kā lai atpazīst viltus autoritātes, no kurām brīdina Kristus? Tas tiešām ir svarīgs jautājums un skar mūs personiski. Paturēsim prātā, ka šīs viltus autoritātes var šķist ļoti patīkami, izglītoti un pat dievbijīgi cilvēki. Arī farizeji un Rakstu mācītāji tautā bija iecienīti un godāti, – neapstrīdamas autoritātes! Taču izrādījās, ka garīgās lietās tie ir akli. Un kā Kristus sacīja: ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekrīt bedrē. Tās atpazīt nebūt nav viegls uzdevums, taču tas ir jādara.

Atbilde ir vienkārša: Lai izvairītos no viltus autoritātēm, mums ir stipri jāturas pie Kristus vārdiem, jāseko vienīgi Viņa mācībai. Dieva vārds, Svētie Raksti ir vienīgā drošā mēraukla, kas skaidri un gaiši mums ļauj pazīt Debesu Tēva autoritāti. Un tikai tad, kad esam labi izglītoti Dieva vārdos un pazīstam Svētos Rakstu mācību, mēs varam izvairīties no pievilšanas.

Dievs uz mums runā caur Svētajiem Rakstiem. Ar Evaņģēlija mācību Viņš vada un valda savu kristīgo baznīcu. Tieši Bībele nepārprotami pauž Dieva gribu un prātu, sniedz uzticamu atklāsmi par garīgām lietām. Tāpēc Svētie Raksti – kā Dieva iedvesmotais vārds – ir kristīgās baznīcas neapstrīdamā autoritāte. Tas, ko Dievs tajos ir teicis un atklājis, ir patiess un nemaldīgs. “Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nezudīs,” saka Kristus.

Kristīgi cilvēki, dzīvojot un stiprinoties šajos vārdos, iemācās izšķirt un saprast, kas nāk no Dieva autoritātes un kas ne. Un, ja kāds nāk pie mums, runājot vai rīkojoties pretēji Dieva vārdam, tad mēs zināsim, ka nevaram tādam ticēt un paklausīt, jo tikai viens ir mūsu Mācītājs – Kristus.

Tikai Kristus un Viņa vārdu vadībā mēs varam būt drošībā, izvairīties no maldiem un viltus autoritātēm. Vienīgi Kristus vadībā mēs zinām, ka mūsu ceļš ved uz Debesīm, nevis uz elli. Tikai pie Kristus mēs varam saņemt grēku piedošanu, attaisnošanu un kļūt svēti Dieva priekšā.