Atšķiršana

Garu pārbaude un atšķiršana [latv. tekstā: pazīšana] (διακρίσεις πνευμάτων; discretio spirituum) ir bibliskais apzīmējums teoloģiskajam spriedumam. Tā norisinās tur, kur ir Jēzus Kristus Gars. Tādēļ tā pieder pie Gara dāvanām (1.Kor.12:10); tas notiek, kad draudzes locekļos iemājo Gars (sal.1.Tes.4:7-8). Šāda dāvana nav saistīta ar kādu amatu – tā vispār pirmām kārtām īpašās spējās pamato tādu kalpošanu, kad Dievs draudzes locekli ieceļ kādā amatā (1.Kor.12:28 u.t.).

Gara rosināto pārbaudi un atšķiršanu neveic vienīgi draudze; tā norisinās draudzē un ir orientēta uz to, un tas notiek, kā to, piem., var parādīt trīs Jāņa vēstules, asos strīdos un asās pretenziju sadursmēs, pretendējot uz to, ka tiek aizstāvēta kristietība pēc tās būtības, uz pamatošanos Dieva vārdā, uz Gara zīmju pārvaldīšanu. No teoloģiska sprieduma pilnīgi atšķirīgas ir t.s. teoloģiskās teorijas, ar kuru palīdzību kādā apcerē jāatklāj iespējas un jārāda ceļi. Garu pārbaude un atšķiršana vispirms neko nepamato, pareizāk ir sacīt, ka tā notiek uz draudzes pamata, un tādēļ tikai no spēkā esoša un funkcionējoša pamata var noteikt un pielietot kritērijus, pēc kuriem ir jāatšķir, kas ir kristīgi un kas nekristīgi – arī tad, ja kāds vai kaut kas prasa atzīt tā kristīgo būtību.

Gara dāvanas nāk no Dieva apsolījuma, un tam atbilst neatlaidīgais lūgums pēc apsolījuma izpildīšanas (Jņ.14:26; 16:12 u.t.; Lk.11:13). Ar Dieva vārdu Gara dāvanas draudzē jāmodina, jākopj un jāpārbauda, un tā, vingrinot miesas prātus, tiek attīstītas spējas atšķirt labo no ļaunā (Ebr.5:14). Tādēļ tā būtu liktenīga kļūda teoloģisko spriedumu reducēt uz teoloģiju kā zinātni un uz teologu, vērtējot to pēc tā zinātniskās kvalifikācijas. Tas draud tad, ja teoloģiju kā gara zinātni pielīdzina garu pazīšanai, ko veic ar Svētā Gara palīdzību, garus pārbaudot un atšķirot. Tieši šajā vietā ir svarīgi iegūt skaidrību – tur, kur teoloģiskajā spriedumā gara vēsture ir kļuvusi par surogātu garu pārbaudē un atšķiršanā.

Pastāv arī citāda teoloģiskā sprieduma un teoloģijas uzdevuma izpratne. Ja teologi spriež par teoloģiju un līdz ar to par citiem teologiem, tad tas ir teoloģisks spriedums jeb vērtējums specialitātes diskusiju ietvaros, kura ir gan nepieciešama, bet kura dažkārt ir cēlonis tam, ka teoloģijas un atsevišķo priekšmetu iekšējās problēmas top patstāvīgas un tādējādi pazaudē savu saistību ar teologa īsteno uzdevumu. Teologu diskusijā skaidrības labad vajadzētu noskaidrot, kādi konkrētajā gadījumā ir kritēriji, pēc kuriem vadās, teoloģiski vērtējot teoloģiju.

Vienu no svarīgākajiem kritērijiem acīmredzot veido teoloģijas kā zinātnes atbildība pret citām zinātnēm vai arī pret laika apziņu un sabiedrības problēmām. Zināmu jautājumu izvirzīšana attiecībā uz izpratni un zināmas prasības attiecībā uz rīcību sniedz mērauklas šādai teoloģiskajai atbildībai. Bieži tas saistīts ar prasību skaidri parādīt kristīgās ticības “ticamību” un kristīgās draudzes eksistences pamatotību.

No šādām prasībām atvasināts teoloģisks spriedums tiks veidots, pirmām kārtām ņemot vērā tā kristīgās ticības aktuālo nozīmīgumu, un tas tieksies pēc Baznīcas integrācijas sabiedrībā kultūras un sociālajā jomā. “Celt tiltu” tad šķiet prioritārs teoloģisks uzdevums, it īpaši tad, ja tautas Baznīcas situācijā maksimāla Baznīcas un sabiedrības saskaņa sniedz statistiski tveramu mērauklu teoloģiskam spriedumam un Baznīcas lēmumiem.

Kardināla mērauklu samainīšana teoloģiskajam spriedumam šajā vietā noder par ievadījumu tālākajiem apsvērumiem. Samierināšanās teoloģijas centrālajā vietā neatrodas Dieva vārdu darbība un ietekme, kāda tā ir Svētajos Rakstos, bet gan šķietams to iedarbības trūkums, kā tas parādās aktuālās īstenības pieredzē. Viss tad vērsts uz ticības iespējamības pierādījumiem iepretim neiespējamībai, kas izsecināta no pieredzes. Patiesās un nepatiesās ticības, ticības un māņticības atšķiršana un līdz ar to garu pārbaude un atšķiršana, ko veic Jēzus Kristus Svētais Gars, tad pilnībā tiek nobīdīta sānis, tā varbūt pat tiek uzlūkota kā lieka vai neiespējama. Teoloģiskais spriedums kā teologu spriedums un spriedums par teoloģiju ar to nekādā ziņā nav izslēgts, bet tad tam ir citas mērauklas, tas ir citur spēkā, tam ir cits pielietojuma novads.