Apmātības vīzijas

Ir bezgalīgi daudz stāstu par to, kā cilvēki ir dzirdējuši patiesībā neeksistējošas skaņas vai saskatījuši patiesībā neeksistējošas lietas. Tā, piemēram, ja ir īpaši zema gaisa temperatūra, dienas vidū debesīs reizēm var saskatīt kaut ko, kas līdzinās otrai saulei, lai gan patiesībā, protams, tādas nav.

Cilvēki dažādās pasaules malās apgalvo, ka ir redzējuši Dievu parādāmies mākoņa formā vai kādā citā izskatā. Šeit jūs redzat fotogrāfiju, kurā redzamie cilvēki ir sapulcējušies, lai vērotu Marijas parādīšanos kādas biroja ēkas logos. Vai Marija varētu tā parādīties? Vai arī Dievs parādās šādā neparastā veidā? Vai varbūt visas šīs parādības ir vienīgi velna radīta apmātība? Kā Dieva vārds var palīdzēt mums saprast šādas vīzijas, parādības, balsis un citus apmātības veidus?

NEUZTICIETIES SAVĀM MAŅĀM!

Cenšoties izprast to, vai mūsu izpratne par reliģiju ir pareiza un Dievam tīkama, padomāsim par vārdu apmāts. Šis vārds parādās Jaunajā Derībā tikai vienu reizi, apustuļa Pāvila Vēstulē galatiešiem: “Jūs, neprātīgie galatieši, kas jūs apmājis..?” (Gal.3:1). Kaut arī teologu domas par šo vārdu dalās, Luters uzskatīja, ka “apmātība” ir velna darbs. Kādēļ? Tādēļ, ka uzbrukumus Evaņģēlijam allaž vada velns. Jēzus to piemin Mt.13:24–25, kur Viņš saka, ka, tiklīdz tiek iesēta Evaņģēlija sēkla, tā velns nekavējoties mēģina turpat iesēt nezāles, cerot sagrozīt cilvēkiem prātus un vest tos pazušanā.

Vainojot velnu dažāda veida apmātību radīšanā, Luters skaidro, ka velns mūs bieži vien apmāj, manipulējot ar mūsu maņām: ožu, redzi, garšu, dzirdi vai tausti. Luters brīdina:

“Sātanam piemīt neparastas spējas iejaukties mūsu maņās un likt mums redzēt, dzirdēt vai sajust lietas, kuru patiesībā nemaz nav.”

MŪSU MAŅAS IR DIEVA DĀVANA

Mūsu maņas ir Dieva dāvana, kā Luters to apliecina Mazajā katehismā:

“Dievs man ir devis acis, ausis un visus locekļus, saprašanu un visus prātus.”

Dievs ir mums devis maņas orgānus, lai palīdzētu mums izbaudīt Viņa doto dzīvi, izgaršotu ēdienu, klausītos brīnišķīgu mūziku un saostu ziedu smaržu. Dievs vēlas, lai mēs izbaudītu visu šo svētību, taču mūsu Debesu Tēvs nevēlas, lai mēs paļautos uz saviem maņas orgāniem ticības jautājumos. Mūsu ticība nāk vienīgi un tikai no dzīvā un nemainīgā Dieva vārda, kas arī jāizmanto šīs ticības pārbaudei. Velns nekad nespēs mainīt vai sagrozīt pašu Dieva vārdu. Dieva vārds — tāpat kā pats Dievs — ir nemainīgs: “Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas” (Jēk.1:17). “Jo Es esmu Tas Kungs, un Es nepārveidojos” (Mal.3:6).

DIEVA EVAŅĢĒLIJS NES MUMS PRIEKU!

Vai tas nozīmē, ka kristīgā ticība nekādi neiedarbojas uz mūsu maņām? Nē! Vai prieks ir daļa no kristīgas ticības? Pilnīgi noteikti! Bībeles rindās rodami daudzi piemēri ticīgo priekam un emociju uzplūdiem. Taču Dievam tīkamu emociju pamatā allaž būs Viņa nemainīgā, dzīvā vārda uzklausīšana. Eņģelis, kas gariem parādījās Jēzus dzimšanas naktī, sacīja: “Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu PRIEKU, kas visiem ļaudīm notiks: jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs” (Lk.2:10–11). Nemainīgais vārds pasludina un apstiprina Dieva Evaņģēlija vēsti. Kaut arī emocijas un prieks nereti var būt Evaņģēlija vēsts augļi, Dievs mūs nekad neuzrunā caur mūsu emocijām. Viņš runā vienīgi caur Savu vārdu.

Tādēļ priecāsimies, ka Dievs mums dod apliecinājumu tam, ka visi mūsu grēki ir piedoti Kristus nāvē un augšāmcelšanā, kā tas teikts Viņa vārdā. Baudīsim dzīvi! Izmantosim Dieva dotās maņas — redzi, ožu, dzirdi, tausti un garšu. Ja cilvēki jūs aicina apliecināt ticību, mākoņos saskatot Dievu, ēku logos — Mariju vai kalnu siluetos — Jēzu, tad novērsieties no šīm parādībām. Pievērsieties vienīgi nemainīgajam Dieva vārdam, caur kuru Gars mums dod acis, ar kurām saskatīt Jēzu. “Šīs [Dieva iedvesmotās un nemainīgās liecības par Jēzus dzīvi, nāvi un augšāmcelšanos] ir rakstītas, lai jūs ticētu.., un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā” (Jņ.20:31).