Kāds bija ebreju valodas statuss otrā Tempļa laikā?

Gan zinātnieku, gan laju starpā daudzu gadsimtu gaitā ir pacēlies jautājums par to, kādā valodā varēja būt runājis Jēzus?

Tas ir svarīgi, kad mēs aplūkojam, ka kritikas mērķis ir noteikt Viņa izmantoto jēdzienu un terminoloģijas sākotnējo nozīmi un pamatu. Zinātniekiem ir bijusi nosliece uz viedokli, ka otrā Tempļa laikā aramiešu valoda tautā bija galvenā. Viens izņēmums bija jūdu kritiķis M.H. Segals, kurš 1927. gadā rakstīja, ka rabīni izmantoja “Mishna ebreju valodu”, bet šī tēze netika vispārēji akceptēta.

Nāves jūras pergamentu atklāšana laikā no 1947.- 1963. gadam galīgi un nešaubīgi apstiprināja, ka ebreju valoda tika izmantota ne tikai Rakstu izskaidrošanai un lūgšanām, bet arī nereliģiskiem mērķiem. Šie pergamenti ietver apmēram 600 manuskriptu fragmentus, no kuriem 179 ir tieši izraksti no Vecās Derības. Šie manuskripti ir par tūkstoš gadiem vecāki nekā jebkuri citi līdz tam atrastie. Desmit dokumenti mūs iepazīstina ar galvenajiem esēņu sektas mācības un organizācijas likumiem, no kuriem deviņi ir uzrakstīti ebreju un tikai viens aramiešu valodā. Pat manuskripts, kas ir pazīstams ar nosaukumu “vara ritulis”, un fragmenti no kristietības laikmeta otrā gadsimta apliecina ebreju valodas izmantošanu romiešu okupācijas laikā. Profesors Franks Kross, ko var uzskatīt par vienu no izcilākajiem šo manuskriptu speciālistiem, izveidoja salīdzinošu pētījumu par pārrakstītāju lingvistiskajām iemaņām un atklāja, ka viņu kompetence gramatikas un sintakses jomā aramiešu valodā bija skaidri zemāka nekā ebreju valodā.

Talmuds atstāsta kādu uzjautrinošu atgadījumu, kas notika Jeruzālemē Jēzus laikā. Mācītam vīram Baba Ben Butta, pazīstamam ar savu pazemību, bija paradums sēdēt kādā noteiktā vietā, lai dotu ļaudīm padomus. Netālu no turienes dzīvoja kāds Babilonijas vīrs, kurš bija precējies ar Jeruzālemes meitu. Tomēr jaunajai sievai bija pagrūti saprast vīra valodu. Kādudien viņš lūdza sievu aiziet uz tirgu un nopirkt tam divus arbūzus. Meitene lūgumu pārprata un nopirka divas sveces, par ko tika bargi norāta. Visbeidzot vīrs sacīja: “Ej un salauz tās al rôsh “baba”, kas aramiešu valodā burtiski nozīmē “uz sliekšņa galvas”. Jaunā sieva aizgāja pie tuvējā rabīna Baba, kurš tieši tobrīd mācīja, un salauza sveces viņam uz galvas. Laipnais zinātnieks apvaicājās, kāpēc jaunā sieviete tā rīkojas, un saņēma atbildi: “Mans vīrs man lika tā darīt”. “Ja tā, tad tu rīkojies pareizi, paklausīdama,” atbildēja rabīns. “Lai Dievs tev dāvā divus zēnus, kuri līdzinās Baba Ben Butta!” viņš piebilda. Tas ir vēl viens pierādījums, ka ebreju valodu patiešām izmantoja kā sarunu valodu Jeruzālemē un, kā liekas, netālajā Bētlemes ciemā, no kura bija cēlušies Marija un Jāzeps.

Iepriekš mēs pieminējām dažu kritiķu uzskatus, ka Josifs “Jūdu karus” vispirms uzrakstīja aramiešu valodā Babilonijas lasītājiem un tikai pēc tam grieķiski. Jeruzālemē “svēto valodu” – ebreju valodu – varēja izmantot bez pārtraukuma līdz pat otrā Tempļa laikam, kamēr Mezopotāmijā kopš Daniēla un Ezras laikiem oficiālā bija aramiešu valoda. Dažādo aramiešu dialektu zona aizsniedzās pat līdz Palestīnai. Atcerēsimies, ka Pāvils izmantoja ebreju valodu, stāvēdams uz Antonija cietokšņa kāpnēm, kad romieši viņu arestēja dumpja dēļ, kurš bija sācies Templī, un cilvēki uzreiz “kļuva vēl klusāki”, lai viņu uzklausītu. Runādams par piedzīvojumu uz Damaskas ceļa, viņš arī īpaši piemin, ka Jēzus ar viņu runāja ebreju valodā. Kad mēs lasām, ka cilvēki bija pārsteigti par to, ka Jēzus “zināja rakstus”, kaut arī, cik viņi zināja, tie Viņam nebija mācīti, tad varētu likties, ka šī frāze nozīmē, ka Viņš tos citēja Vecās Derības oriģinālvalodā – ebreju valodā. Rabīni aizliedza sinagogas tulkam – meturgeman, tulkojot no ebreju uz aramiešu valodu, turēt rokās Vecās Derības rituļus, “lai neienāktu prātā, ka viņš lasa Svētos Rakstus”. Bija īpašs priekšraksts sacīt lūgšanas ebreju valodā, lai “starpnieki eņģeļi”, kas saprot tikai ebrejiski, varētu tās aiznest pie Dieva. Tā kā Jēzus auga bētlemiešu ģimenē, varbūt Viņam bija izdevība kopš agras bērnības ebreju dialektu vairāk vai mazāk mācīties kā savējo, un tas deva iespēju neierobežoti lasīt Veco Derību.

No kritiķu viedokļa ir vērts atzīmēt, ka visi Jaunās Derības jēdzieni atspoguļo jūdu domāšanu un ka Jaunās Derības dokumentos no sākuma līdz galam atspoguļojas semītiskā domāšana un sākotnējā lingvistiskā forma. Jeruzālemes universitātes profesors Dāvids Flussers 1960. gados rakstīja, ka “katram nopietnam Jaunās Derības pētniekam vajadzētu iespējami labi pārzināt jūdaismu”. Ebreju valodas apgūšana patiešām nav nemaz tik grūta – Izraēlā to prot runāt pat mazi bērni! Tomēr zināmas grūtības sagādā tas, ka vairums rabīnu komentāru ir uzrakstīti tā saucamajā RaSHI rakstā, kuram ir gluži citāda forma nekā Vecās Derības ebreju valodas burtiem.