Vārda “Jēzus” nozīme

“Viņa dzemdēs Dēlu, un Tā vārdu tev būs saukt JĒZUS, jo Viņš atpestīs Savu tautu no viņas grēkiem.” (Mt.1:21)

Personvārdiem Svētajos Rakstos vienmēr ir sava īpaša nozīme. Vārda “Jēzus” nozīme ir: “Dievs palīdz” jeb “Dievs glābj”. Šis vārds ne vien norāda, kā šo bērnu silītē sauc, bet arī atklāj, kas Viņš ir un kāds ir Viņa uzdevums.

Marijas, Jāzepa saderinātās, grūtniecība Jāzepam nozīmē tikai to, ka viņa vairs nav jaunava, un viņš nolemj Mariju slepeni atstāt. Taču Tā Kunga eņģelis viņam parādās sapnī un atklāj, kāds nodoms ir pie šī bērna un kāds vārds viņam dodams. Mārtiņš Luters kādā Ziemsvētku sprediķī draudzei reiz ir sacījis:

“Tāpat kā piedzimšana no jaunavas ir apliecināta caur Svēto Garu Svētajos Rakstos, tāpat tā tiek ari tikai caur Svēto Garu atzīta un saprasta.”

Arī Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumā tas nav citādi. Arī šeit tie ir eņģeļi vai Kungs pats, kas atklāj, kas ir no-ticis un kā ir piepildīti Raksti. Ar savas pieredzes mērauklām mēs nespējam saprast ne piedzimšanu no jaunavas, ne augšāmcelšanos. Atrodoties nāves varā, mēs tāpat nespējam saprast, kas ir mūžīgā dzīvība.

Tas, ka mēs, kristieši, piesaucam Jēzus vārdu, ir viena no visagrīnākajām kristīgās draudzes zīmēm. “… kas piesauc mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdu visās vietās, tiklab pie viņiem kā pie mums” (1.Kor.1:2). Tas savieno kristīgo draudzi pāri laikam un telpai. Tas protams, ari nošķir no citiem, un tādēļ Kungs saviem mācekļiem ir paredzējis: “Jūs būsit visu ienīsti mana vārda dēļ. Bet kas pastāv līdz galam, tas taps izglābts.” (Mt.10:22)

Neievērojams Jēzus vārds šķiet pasaulei, taču mēs zinām, ka tas ne tikai apzīmē pestīšanu, bet gan, ka tajā ir pestīšana, proti, mūžīgā dzīvība pie Dieva: “Nav pestīšanas citā, jo nav ne-viens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana” (Ap.d.4:12) un: “Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts” (Rom.10:13). Uz šo Jēzus Kristus vārda piesaukšanu turas visa kristīgā ticība. Luters to skaidro šādi:

“Vārda piesaukšana, ja tā patiesi notiek sirdī un nāk no sirds, rāda, ka sirds un tā Kunga vārds ir viens un ka tie atrodas ciešā kopsakarībā.”

Šo sadraudzību ar Jēzu Kristu sirdī ir attēlojis Angelus Silesius darbā “Der Cherubinische Wandersmann” šajās rindās:

“Var Kristus tūkstoškārt dzimt Betlēmē,
Bet ja Viņš nedzimst tavā sirdī, tavā dvēselē,
Tad zaudēts viss — tu esi zudis mūžībai..”