Grēcīgās vēlmes

“Tev nebūs iekārot sava tuvāka namu. Tev nebūs iekārot sava tuvāka sievu, nedz viņa kalpu, nedz viņa kalponi,.. nedz ko citu, kas tavam tuvākam pieder.” [2.Moz.20:17]

Šeit dievišķā Majestāte visbeidzot ir paudusi, ko Viņš vēlas un pieprasa visos Savos baušļos, proti, ka mums jābūt viscaur tīriem un svētiem, kā Viņš ir svēts. Šeit dievišķā Majestāte ir aizliegusi jau pirmo ierosmi, grēcīgas vēlmes esamību mūsu sirdī. Taču ievēro, ka te ir runa par “grēcīgu” vēlmi.

Mēs nevaram noliegt, ka ir arī nevainīgas vēlmes: pirmkārt, pavisam dabiskās, kā vēlmes pēc ēdiena, dzēriena, miega utt., kad tās tiek pildītas saprāta robežās; otrkārt, garīgās vēlmes, kā ilgas un alkas pēc Dieva un visa labā. Par to bieži runā Dāvids: “Mana dvēsele ilgojas un tvīkst pēc Tā Kunga pagalmiem” [Ps.84:2]. “Kā briedis brēc pēc ūdens upēm, tā mana dvēsele brēc, ak, Dievs, pēc Tevis! Mana dvēsele slāpst pēc Dieva, pēc dzīvā Dieva” [Ps.42:1-2].

Bet visas vēlmes, kas pretējas Dieva baušļiem un norādījumiem, ir grēcīgas. Grēcīgas vēlmes ir, piemēram, tās, ko Tas Kungs piemin šeit: iekārot tuvākā sievu (nešķīsta iekāre), iekārot tuvākā kalpu (savtības iekāre), iekārot viņa vērsi vai ēzeli (alkatības iekāre) un iekārot jebko citu, kas pieder tavam tuvākam, kas ir visas tās lietas, ko Dievs nepiešķir tev, bet tavam tuvākam, vienalga, vai tās būtu laicīgas mantas, gods, izcelsme vai kādas citas privilēģijas – tev nebūs tās iekārot kaut vai tikai aiz godbijības pret to, ko Dievs ikvienam izdalījis un atvēlējis.

Īsi sakot: kamēr vien vēlme nav pakļauta Dievam, tā ir grēcīga, pat ja tās objekts ir gluži nevainīgs. Israēla bērni iekāroja ļaunu tuksnesī, un arī tur mēs redzam, ka vēlmes bija pavisam nevainīgas: gaļa, zivis, garšvielas. Tomēr viņi nebija padevīgi Dieva gribai un kārtībai, kas tiem bija dota tuksnesī. Viņi sev kāroja to pašu, kas tiem bija Ēģiptē, un nevēlējās uzklausīt Dieva prātu. Te slēpās tas ļaunums, kura dēļ pār viņiem nāca Dieva dusmas, tādēļ to vietu nosauca par “Kibrot–Taave”, kārību kapiem, jo tur viņi apglabāja kārīgos ļaudis.

Šī baušļa noslēpums un kopsavilkums ir šāds: mēs kā labi bērni nedrīkstam iekārot neko citu kā tikai Dievu un Viņa labo prātu. Ja Dievs grib mums dot ēdienu, dzērienu, apģērbu, draugus, godu un atzinību, tad to varam baudīt ar svētību un pateicību Dievam tik ilgi, kamēr Viņš to dod. Bet, ja Dievam labpatīk mums šīs lietas atņemt, mums jāpaliek tikpat apmierinātiem kā tad, kad Viņš mums tās deva, jo mums arvien paliks Dievs un Viņa labais prāts, kas ir mums vienīgā nepieciešamā lieta.

Tādējādi mēs redzam, ka pēdējais bauslis sastop pirmo un izveido apli, pieprasot no cilvēka, lai Dievs Tas Kungs būtu mūsu sirdij vienīgais Dievs, vienīgais mūsu vēlmju, mīlestības, slāpju un ilgu Objekts. Tāds bija dievišķās Majestātes nolūks, radot cilvēku pēc Sava tēla un līdzības, lai visās lietās cilvēks raudzītos uz Viņu, dzīvotu Viņā un smeltu no Viņa kā no Pirmavota.

Dieva tēls un patiesa dzīve galvenokārt nozīmē to, ka cilvēkam jāiemanto sirds, kurā mājo Dievs un kura bez Viņa nespēj iztikt, sirds, kura no Viņa saņem barību, gluži kā zīdainis pārtiek no savas mātes piena. Jā, radīšanā Dievs tik dziļi iedēstīja cilvēkā slāpes pēc Viņa, ka mūsu sirds paliek bez miera un atdusas tikmēr, kamēr nesaņem Viņu – dzīvo Dievu, un tās prieks un apmierinājums ir vienīgi Viņā.

Nekāds pasaulīgs prieks vai patika, ne sudrabs, ne zelts, ne māksla, ne zinātne, ne gods, ne vara, ne zeme, ne debess ar visiem saviem pulkiem nespēj apmierināt cilvēka sirds iekšējās vēlmes un ilgas. Pat iegūstot īpašumā visas šīs lietas, bez Viņa, dzīvā Dieva un augstākā labuma, cilvēka sirds paliek nabaga un nožēlojama. Viss cits cilvēkam ir jāuzskata kā nevērtīgākas vēlmes, lai kā mēs tās visas sauktu. Visa pasaule un viss, kas tajā, nesniedz ne lāsi apmierinājuma mūsu izslāpušajai sirdij.

Mums jāizslāpst pēc lielāka un augstāka, neizteicama un mūžīga labuma – mūsu Kunga un Dieva. Vienīgi Viņš grib būt mūsu atspirdzinājums, mūsu miers un pilnība. Tāda bija Dieva griba, radot cilvēku pēc Sava tēla un līdzības. Tādēļ Viņš izveidoja mums sirdi, kas ir pilna ar ilgām un vēlmēm, kuras piepildīt spēj vienīgi Viņš pats.

Tagad mēs jautājam: vai šodien varenā Dieva griba un nodoms nav tas pats? Katrā ziņā. Viņa pirmais un pēdējais bauslis ir: “Un tev būs To Kungu savu Dievu mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava prāta, un no visa sava spēka” [Mk.12:30].