Kas nekad nepūst un nebojājas?

Neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums. [1.Pēt.1:4]

Proti, mēs neceram uz labumu vai mantojumu, kas ir tagadējs, bet gan mēs dzīvojam cerībā uz mantojumu, kurš ir patiess, turklāt neaptraipīts un nevīstošs. Šis labums mums ir mūžīgi, bez gala, vienīgi mēs to tagad neredzam.

Tie ir vareni un brangi vārdi. Kurš tos tur prātā, tas, manuprāt, daudz neuztrauksies par laicīgajiem labumiem un baudām. Nav iespējams, ka kāds tā pieliptu pie iznīcīgiem labumiem un baudām, ja viņš patiešām tam ticētu. Jo, ja tam pretī noliek pasaulīgos labumus, tad ir redzams, kā tas viss iznīkst un pastāv tikai kādu laika sprīdi. Bet vienīgi šis paliek mūžīgi un netiek iztērēts.

Turklāt tas viss ir nešķīsts un mūs aptraipa, jo neviens cilvēks nav tik dievbijīgs, kuru nepadarītu nešķīstu laicīgie labumi. Vienīgi šis mantojums ir šķīsts: kuram tas ir, tas ir neaptraipīts uz mūžiem. Tas arī nekļūs novītis, nokaltis vai sapuvis. Viss, kas ir zemes virsū, kaut arī tas būtu tik ciets kā dzelzs un akmens, tas tomēr ir mainīgs un tam nav pastāvības. Cilvēks, tiklīdz viņš kļūst vecs, ir neglīts. Bet šis labums nemainās, allaž paliek svaigs un zaļš.

Zemes virsū nav nevienas tik lielas līksmības, kura ar laiku kļūst nepatīkama, kā mēs redzam, ka visas lietas kļūst apnicīgas, bet šis labums nav tāds.

Neiznīcīgais, neaptraipītais un nevīstošais mantojums noteikti ir mūsu, tas tikai tagad kādu mazu laika sprīdi ir apslēpts, līdz mēs aizveram acis un ļaujam sevi aprakt- tad mēs noteikti atradīsim un redzēsim to, kam mēs ticam.