Atbrīvots no grūtībām

“Jēkabs dzīvoja zemē, kurā viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kānaāna zemē. .. Jāzeps septiņpadsmit gadu vecumā bija gans savu brāļu sīklopiem.” [1.Moz.37:1-2]

Tā nu šis notikums un vecā vīra Jēkaba posts ir bijis ļoti smags un biedinošs – tas jau iesākumā nesis sev līdzi grūtu cīņu. Tās ir smagas, nožēlojamas ciešanas un vaimanas, kas gandrīz nonāvē svēto tēvu, kurš jau iepriekš savās lielajās raizēs, bēdās un ciešanās kļuvis pavisam slims. Tam visam ir pievienojies viņa dēla Jūdas smagais grēks, proti, asinsgrēks, kurā Jūda kritis ar savu vedeklu Tamāru. Tas ir ļoti vairojis vecā tēva raizes un bēdas.

Lai kā būtu – Jēkabs tomēr joprojām ar apbrīnojamu pastāvību ir saglabājis savu labo cerību un paļāvību, stiprinādams un mierinādams pats sevi ar daudzajiem dzīves laikā pieredzētajiem Dieva palīdzības un glābšanas piemēriem, līdz galu galā Jēkabam atkal parādās jauna gaisma un mierinājums.

Galu galā šīm ciešanām seko brīnumains, ļoti jauks atrisinājums – pēkšņi uzbrukušais posts un sāpes tiek vērstas lielā, negaidītā priekā. Jo Jāzeps, par kura nāvi vecais tēvs ir sērojis, atkal tiek izvests no tumsības gaismā, no nāves dzīvībā; Dievs viņu brīnumainā kārtā uztur, turklāt Ēģiptes ķēniņš ceļ Jāzepu lielā godā un godībā, – pēc tam kad arī pats Jēkabs ir atbrīvots no daudzajām lielajām un smagajām grūtībām.