Par miesīgo brāļa klātbūtni

Citu kristiešu miesīgā klātbūtne ticīgajiem ir nebeidzama prieka un stiprinājuma avots.

Gūstā saņemtais apustulis Pāvils savas dzīves pēdējās dienās cietumā lielās ilgās sauc pēc “sava mīļā dēla ticībā” Timoteja, jo vēlas ar viņu redzēties un lai tas būtu pie viņa. Pāvils nav aizmirsis Timoteja asaras, kas lija pēdējā šķiršanās reizē (2.Tim.1:4). Atceroties Tesalonikas draudzi, Pāvils lūdz “dienu un nakti.., lai mums būtu lemts redzēt jūs vaigā” (1.Tes.3:10).

Vecais Jānis zina, ka pilnīgs prieks būs vienīgi tad, kad viņš varēs pats aiziet pie draugiem un sarunāties ar viņiem aci pret aci, nevis ar tinti rakstītās vēstulēs (2.Jņ.12). Tas nav nekāds apkaunojums kristiešiem, it kā viņi vēl arvien pārāk daudz būtu miesā, ja viņi ilgojas pēc citu kristiešu fiziskās klātienes.

Cilvēks ir radīts kā miesa, Dieva Dēls miesā mūsu dēļ nāca uz zemes, miesā Viņš tika augšāmcelts, arī Vakarēdiena sakramentā kristietis saņem Kungu Jēzu miesā, bet, kad mirušie augšāmcelsies, tad būs pilnīga garīgi miesīgo Dieva radību kopība.

Ticīgais pateicas Radītājam, Samierinātājam un Atbrīvotājam, Dievam Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam par miesīgo brāļa klātbūtni.