Kā cilvēks tiek atbrīvots no velna valstības

“Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.”” (Lk.11:27-28)

Lai cilvēks tiktu atbrīvots no velna valstības, ir nepieciešamas trīs lietas. Pirmkārt, viņam ir jāsaprot, ka viņš atrodas tumsas varā. Otrkārt, viņam no sirds ir jānonāk šausmās par to un no sirds jābūt piepildītam ar iekšēju ilgošanos tikt atbrīvotam no šīs briesmīgās un apkaunojošās varas. Visbeidzot, sātanam ir jāatsakās no tiesībām viņu apsūdzēt Dieva priekšā un no varas valdīt pār viņu.

Cilvēks pats sevi nevar izglābt šādā veidā, līdzīgi kā neviens pats saviem spēkiem nevar pamosties no nāves. Pirmais šķērslis ir tas, ka ar savu prātu indivīds nespēj atpazīt savu patieso stāvokli. Ikviens pēc savas dabas ir pilnīgi akls visās garīgajās lietās; neviens nevar sajust savas sirds dabisko ienaidu pret Dievu. Turklāt sātans maldina viņu, liekot domāt, ka vai nu nav velna valstības, vai arī ka cilvēks pats nemaz nav tās daļa. Vislielākajos maldos dzīvo tie cilvēki, kas nevis izrāda rupju neticību un atklātus grēkus, bet gan tie, kas ir neitrāli, kas atklāti nenoraida Kristu, bet nespēj pilnībā Viņam atdot savu sirdi.

Otrais šķērslis ir tas, ka, tā kā cilvēka sirds pēc dabas mīl grēku un šīs pasaules lietas, viņš nevēlas pilnībā tikt izglābts no savas apkaunojošās verdzības, bet pat mīl važas, kas viņu saista. Trešais šķērslis ir tas, ka cilvēks nepiedod sev savus grēkus, un tāpēc viņš nevar pasargāt sevi no velna apsūdzības, nevar pārraut saiti, ar kuru Sātans viņu saista grēkā, un nevar mainīt savu sirdi. Tādējādi viņš nevar atbrīvoties no Sātana varas.

Kur var atrast atbrīvošanu? To nevar atrast nevienā radībā, bet tikai Jēzū Kristū, Dieva Dēlā un pasaules Pestītājā. Pats Kristus saka: “Ja nu Dēls jūs atbrīvos, jūs patiesi būsiet brīvi.” (Jņ.8:36) Sātans ir spēcīgs, pilnībā bruņots un sargā savu pili ar lielu spēku un ievērojamu viltību. Tomēr Kristus, kā Viņš saka, ir stiprākais, un, kad Viņš uzbrūk velnam un to uzvar, tad Viņš paņem velna bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu (Lk.11:22).

Tomēr Kristus nevienu nepiespiež ar neatvairāmu žēlastību un neizglābj nevienu no Sātana valstības ar ārēju spēku. Drīzāk Viņš saka: “Tiešām svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un to pasargā!” (Lk.11:28) Tas parāda, ka līdzeklis, ko Viņš izmanto, lai glābtu dvēseles no Sātana valstības, ir Dieva vārds, jo tikai ar to Dieva pirksts, Svētais Gars, ir nedalāmi saistīts. Tātad cilvēkam ir jāklausās un jāpasargā Dieva vārds. Ja cilvēks to dara, Svētais Gars visvarenais viņu ar dievišķu spēku izvelk no velna saitēm. Svētais Gars vispirms pārliecina cilvēku, ka līdz tam brīdim viņš ir bijis tumsas varā. Tad Viņš viņā rada svētas šausmas par to un dziļu ilgošanos tikt no tumsas varas izglābtam. Viņš vilina viņu ticēt Jēzum Kristum, noved pie grēku piedošanas un visbeidzot piepilda viņu ar spēku ienīst visus velna darbus, pat vissmalkākos grēkus. Tas ļauj cilvēkam pilnībā un mūžīgi pārtraukt paklausību velnam, uzvarēt viņu un staigāt ar jaunu sirdi jaunā dzīvē.

Dieva Vārds tiek sludināts daudziem tūkstošiem arī tādu cilvēku, kas paliek tumsas varā, jo viņi tīši un nekaunīgi pretojas Svētajam Garam. Tomēr vienmēr ir daži, kas ļauj sevi glābt Vārdam, tāpat kā sieviete mūsu tekstā. Kad viņa dzirdēja visu, ko Kristus teica, Svētais Gars viņu iedvesmoja, un, pilna dievišķas drosmes Kristus nikno, asinskāro ienaidnieku vidū, viņa iesaucās: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis!” Šie vārdi parāda, cik vāja viņa joprojām bija izpratnē. Tāpēc Kristus viņu palaboja ar vārdiem: “Svētīgi ir tie, kas dzird Dieva Vārdu un to pasargā!”