Jautājumi un atbildes
Katram no mums ir daudz jautājumu, uz kuriem mēs labprāt saņemtu atbildi. Īpaši par dzīves lielajiem jautājumiem – patiesību, dzīves jēgu un sūtību, laimi un nelaimi, prieku un ciešanām, dzīvi šai pasaulē un dzīvi pēc nāves u.c.
Daudzi šodien sacītu, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir ļoti personiskas un katram, iespējams, ļoti atšķirīgas. Ar svešvārdu to mēdz dēvēt par relatīvismu un subjektīvismu. Tas ir uzskats, ka vienam un tam pašam jautājumam var būt daudzas vienlīdz pareizas un labas atbildes, proti – ka katram ir sava personiska patiesība.
Vai ir arī atbildes?
Mēs dzīvojam lielas skepses laikmetā. Vairums cilvēku patiesībā netic, ka ir kāda universāla un visiem derīga atbilde uz šiem jautājumiem. Jā, arī liela daļa mūsu tautas (pat ticīgo) domā, ka šais lietās nav drošu zināšanu, ka jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Ja kāds uz drošinās apgalvot, ka viņam ir atbilde, tāds tūdaļ tiek nodēvēts par augstprātīgu, un viņam tiek vaicāts: vai tu iedomājies, ka tev vienīgajam ir taisnība un visi pārējie kļūdās? Tā ir nedzirdēta augstprātība!
Ari kristiešiem ļoti bieži ir jāuzklausa pārmetumi, ka viņi pretendē uz “patiesības monopolu”, tas ir, ka viņi ir patiesības pusē, bet pārējie maldos. Un tas nav nekas jauns. Šis pārmetums tika vērsts ari pret pašu Jēzu. Īpaši aktīva šai ziņā bija Jēzus laika garīgā un intelektuālā elite – farizeji un Rakstu mācītāji. Evaņģēlijos mēs varam lasīt, kā tie bieži iztaujāja Jēzu ar ļoti viltīgiem un pārgudriem jautājumiem, cenšoties apklusināt Viņa pretenzijas uz patiesību. Viņuprāt, Jēzus bija par daudz pārvērtējis sevi, un tāpēc farizeji gribēja Viņam iemācīt “nedaudz” pazemības. Viņiem ne prātā nenāca, ka Jēzus varētu būt nācis no Dieva vai, vēl jo vairāk, ka Viņš ir paša Dieva Dēls.
Mēs prasām Dievam
Tā nu farizeji un Rakstu mācītāji ņēmās pārbaudīt Jēzus zināšanas par Dievu. (Par to, piemēram, varat izlasīt Marka evaņģēlija 12. nodaļā.) Taču viņi redzēja, ka Jēzus visu atbild saskaņā ar Bībeli un patiesību. Un turklāt Viņš atbildēja tā, ka šie jautājumi galu galā pavērsās pret viņiem pašiem un viņu grēkiem. Viņi pieredzēja, ka saskarsmē ar Jēzu viss beidzas tā, ka Jēzus ir Prasītājs un viņi – atbildētāji.
Vai jūs varat iedomāties tādu situāciju: cilvēki eksaminē Dievu viņi uzdod Dievam jautājumus un liek Viņam atbildēt? Vai Viņš spēs sniegt atbildes, kas mums liktos apmierinošas? – Protams, šāda situācija ir absurda un bezjēdzīga, jo Dievs taču ir visas pasaules Soģis, kas pārbauda un eksaminē mūs.
Diemžēl pārāk bieži ir tā, ka mēs nākam pie Dieva ar tādu pašu attieksmi, kā farizeji nāca pie Jēzus – ar skepsi, pašpārliecinātību un lielu pašapziņu, it kā Dievs mums būtu kaut ko parādā, ko mēs būtu nopelnījuši, bet Viņš mums nav devis. Mēs Viņam uzdodam milzum daudz jautājumu un prasām pareizās atbildes. Par ciešanām, par veiksmi un laimi , par dzīves jēgu utt.
Lai ari Jēzus toreiz pacietīgi atbildēja saviem jautātājiem, tomēr Viņš arī nepārprotami norādīja, ka ar viņu jautājumiem kaut kas nav kārtībā. Šie jautājumi nāk nevis no uzticības Dievam (kā tam būtu jābūt), bet no neticības. Tie pēc savas būtības ir neticības jautājumi un prasības, kuras aizskar Dieva godu un cieņu, un nevarētu gaidīt, ka Viņš uz to pazemīgi atbildēs. “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties,” – saka Dieva vārds (Gal.6:7).

Ieskaties
Apkopojot piektā baušļa saturu
Tiesas "grāmatas"
Saņemt Vakarēdienu sev tikai par sodu
Kalpošanas amati Baznīcā
Vai tiešām Dievs ir aizgājis atvaļinājumā?
Mīlestība Bībeles izpratnē