Jēzus brīnumdarbi apliecina Viņa dievišķību

“Un svētīgs ir, kas pie Manis neapgrēcinājas.” (Mt.11:6)

Nav nekādu šaubu, ka Kristus patiesi paveica brīnumdarbus, par kuriem stāsta evaņģēliju autori, jo šie evaņģēlisti ir visdrošākie liecinieki. Savos rakstos viņi atklāj savas kļūdas ar vislielāko atklātību un objektivitāti. Vai viņi to būtu darījuši, ja nebūtu patiesības mīļotāji? Kam vēl mēs varētu ticēt, ja mēs nevarētu uzticēties šādiem lieciniekiem? Kāpēc gan viņi nebūtu gribējuši teikt patiesību? Vai apustuļi, sludinot par Kristus darbiem, guva kādu pasaulīgu labumu? Vai viņi, gluži pretēji, nebija spiesti uzņemties nabadzību, negodu, vajāšanas un pat visbriesmīgāko nāvi? Vai cilvēks pateiks nepatiesību, lai ierautu sevi nelaimē? Nekas nevarētu būt absurdāks par šādu domu.

Turklāt Kristus brīnumi netika veikti slepenībā. Tie nenotika tikai Viņa draugu acu priekšā, kā kāda krāpnieka iespējamie brīnumi. Tā vietā Jēzus brīnumdarbi notika daudzu tūkstošu liecinieku priekšā, tostarp dažu Jēzus niknāko ienaidnieku priekšā. Šī iemesla dēļ pēc Viņa augšāmcelšanās, kad apustuļi savos sprediķos atsaucās uz Viņa brīnuma darbiem, neviens neuzdrošinājās kaut ko iebilst. Ja nebūtu noticis tas, ko apustuļi stāstīja par Jēzu, pūlī noteikti būtu bijuši daži, kas būtu gatavi teikt: “Jūs melojat!”

Pat neticīgie jūdi nevarēja noliegt Kristus brīnumdarbus, un tie ir apliecināti arī Talmudā. Tad nu, lai noraidītu Jēzu, rabīni izdomāja smieklīgas fabulas, piemēram, tādu, kurā Viņa brīnumu spēks tiek piedēvēts slepenā vārda “Jehova” piesaukšanai. Kristiešu ēras pirmajos gadsimtos pagāni sarakstīja vairākas grāmatas pret kristietību. Mums joprojām ir šīs grāmatas, vai nu pilnībā, vai fragmentāri. Taču pārsteidzoši, ka neviena no tām nemēģina atspēkot kristietību, noliedzot Rakstos atrodamo brīnumdarbu aprakstu patiesumu. Gluži pretēji, viņi atzīst, ka brīnumdarbi tiešām notikās, lai gan pagānu aklumā tie tiem piedēvē maģiskas spējas. Pat Muhameds savā Korānā atzina Kristus brīnumdarbus, tāpēc neviens musulmanis tos nevar noliegt.

Kā tad kāds var turpināt noliegt Kristu? Un ko vēl Jēzus pats varēja darīt, lai pierādītu, ka Viņš ir Dieva Dēls un pasaules Glābējs? Viņš teica: “Ja Es viņu starpā nebūtu darījis darbus, kādus neviens cits nav darījis, tiem nebūtu grēka; bet tagad viņi tos ir redzējuši un tomēr ienīst gan Mani, gan Manu Tēvu.” (Jņ.15:24) Un arī mūsdienās mūs ieskauj tūkstošiem liecinieku, kas joprojām ir pārliecināti par Kristus brīnumdarbu patiesumu.

Ja Jēzus būtu tikai runājis Dieva Vārdu un nebūtu veicis Dieva darbus, cilvēks varētu atrunāties, sakot, ka garīgās lietās viņš ir kā aklais un tāpēc nespēj pārbaudīt un novērtēt Jēzus mācības izcilību. Bet ikviens, pat bērns, var un viņam ir jāatzīst Jēzus darbu dievišķība. Nav neviena cita kā vien Kristus, kas ar vienu vārdu varētu padarīt aklo redzīgu, atjaunot klibajam spēju staigāt un pat atdzīvināt mirušos. Ikviens vienkāršs cilvēks to var saprast. Patiesais Dievs ir devis liecību, un mēs varam Viņam ticēt. Patiešām, mums ir jātic Viņam, vai arī jābaidās no Viņa mūžīgās nepatikas un mūsu mūžīgās pestīšanas zaudēšanas.

Rakstos teikts, ka tas, kas redz Jēzu, redz arī Tēvu, jo Tēvs ir Jēzū un Jēzus ir Tēvā. Mūsu Kungs Sevi sauc arī par Durvīm, par Labo Ganu, par Dzīvības maizi, par pasaules Gaismu un par Augšāmcelšanos un Dzīvību. Un Viņš mums ir atklājis, ka ikviens, kas Viņam tic, dzīvos, pat ja mirs. Kā tad tie, kas nav ticējuši, Pastarajā dienā attaisnos sevi? Jēzus godības pilnie brīnumdarbi stāsies pret viņiem, apsūdzot un nosodot viņus, un viņiem nebūs atbildes.

Tāpēc ar atvērtām ticības acīm pētīsim Kristus lielās zīmes un brīnumdarbus un teiksim kopā ar Pēteri: “Kungs, pie kā mēs iesim? Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi, un mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais.” (Jņ.6:68-69)